Jeļena Tolopilo ir Aizkraukles 1. vidusskolas krievu valodas un kulturoloģijas skolotāja. Viņa beigusi Daugavpils pedagoģisko institūtu un par skolotāju strādā jau gandrīz trīsdesmit gadu, un visus šos gadus viņa ir bijusi arī klases audzinātāja. Skolotāja atzīst: kopš tā laika ir mainījusies ne tikai politiskā iekārta, bet arī bērni, vecāki, skolotāji un sabiedrība kopumā.
Kādreiz bērnu bija vairāk
— Vai bija viegli uzreiz pēc augstskolas sākt darbu skolā?
— Pirmos trīs gadus strādāju Cēsu 1. vidusskolā. Skolā bija ap 1500 bērnu un ap simts skolotāju, vairāk nekā tagad, tomēr strādāt bija vieglāk. Taču ir grūti salīdzināt — toreiz un tagad. Daudz kas ir mainījies — gan dzīves uztvere, gan sabiedrības attieksme pret skolu. Pirmajā audzināmajā klasē bija 36 bērni, no kuriem 21 — zēns. Nezinu, kāpēc tā sagadījies, bet visās manās audzināmajās klasēs zēnu ir bijis vairāk nekā meiteņu.
Man, jaunai skolotājai, uzreiz vajadzēja būt klases audzinātājai, un tā nebija 3. vai 4., bet 6. klase. Skolotājai, kura tikko beigusi augstskolu, tas bija nopietns pārbaudījums. Kad sāku strādāt skolā, biju 21 gadu veca, tagad divdesmitgadnieki vēl vidusskolas solā sēž. Viņiem ir cita dzīves uztvere un iespējas, modernās tehnoloģijas, informācijas aprite ir daudz straujāka un sasniedzamāka.
Nav vienādu
apstākļu
— Vai skolotāji prot izmantot informācijas tehnoloģijas izglītības procesā?
— Ik pa laikam dzirdam, ka vecāka gadagājuma skolotāji netiek līdzi mūsdienu tehnoloģijām, bet tas ir mīts. Skolotājs visu var izdarīt, bet mēs esam “piesieti” izglītības satura standartiem un programmām, radītām pirms desmit gadiem. Es labprāt savās stundās vairāk izmantotu IT iespējas, bet šaubos, vai to var darīt, jo neviens nezina, kas būs jāprot skolēnam, kārtojot pārbaudes darbus, kam pamatā ir vecie standarti.
Mums valstī nav radīti vienādi apstākļi, ir skolas, kuras ir ļoti labi aprīkotas, bet daudzās mazajās lauku skolās ir tikai daži datori. Tāpat arī skolēniem — ne visiem vecāki var nopirkt datoru un maksāt par internetu. Sākotnēji ir jānodrošina, lai skolu materiāltehniskā bāze būtu vienlīdzīga. Izglītībā vispār valda haoss. Vienā skolā māca no tādām grāmatām, otrā — no citādām. Kādā skolā mācību viela jau ir apgūta 5. klasē, citā to mācās tikai 6. klasē. Skolotājiem pašiem jāizlemj, ko un kā mācīt. Ir tomēr jābūt vienotai izglītības sistēmai un noteiktam vismaz minimumam, kas bērnam obligāti jāapgūst.
— Kas vēl jāmaina valsts izglītības politikā?
— Visu laiku skandina — bērniem nav motivācijas mācīties, bet kas ir motivācija? Attieksme pret mācībām lielā mērā veidojas sabiedrībā. Jauniešiem tagad ir tik daudz informācijas, un, ja viņi uzzina, ka eksāmens būs jākārto jau pavasarī, viņi vaicā mums. Bet skolotājs nezina, ko atbildēt, jo viņš ir teju pēdējais, kurš uzzina par kārtējām reformām. Ar mums neviens nerunā, nav diskusiju, bet tās būtu nepieciešamas. Protams, vajadzīgas daudzas pārmaiņas, bet par tām vispirms jārunā ar skolotājiem, kuri ikdienā strādā ar bērniem.
Jaunieši tagad ir gudri, piemēram, eksāmeni it kā būs jākārto pavasara brīvdienās. Viņi uzskata, ka tiks pārkāptas viņu tiesības, jo viņiem pēc likuma pienākas brīvlaiks un viņi šajā laikā varbūt grib aizbraukt, teiksim, uz Franciju.
Jāstrādā
komandai
— Latvijā esot zems izglītības līmenis. Ko jūs par to sakāt?
— Tas ir vēl viens mīts. Mūsu skolēni, kas ir apzinīgi mācījušies, bez problēmām var iestāties Eiropas augstskolās. Arī mūsu skolas absolventi ir iestājušies prestižās augstskolās Zviedrijā, Norvēģijā, Nīderlandē. Tas ir apliecinājums, ka mēs neesam sliktāki. Skolēni pie mums nav slinkāki kā citur. Protams, viņi ir dažādi. Ir jaunieši, kuri jau 10. klasē zina, par ko viņi vēlas kļūt, un ir tādi, kuri nespēj izlemt, bet tā ir bijis un būs vienmēr.
— Vai agresīvo skolēnu izslēgšana kaut ko mainīs?
— Domāju, ka tas nedos gaidīto rezultātu. Nevar tā būt, ka bērnu izslēgs no skolas uz mēnesi un pēc tam viņš atgriezīsies citāds. Iespējams, kādam tas kaut ko mainīs, bet tie būs izņēmumi. Tas nav problēmas risinājums. Jāstrādā visam atbalsta personālam — psihologam, sociālajam darbiniekam, arī skolas medmāsai un audzinātājai, jāstrādā ne tikai ar bērnu, bet arī ar ģimeni. Skolā mēs varam mācīt un stāstīt, bet bērns aiziet mājās un redz ko citu. Arī piekļuve internetam, visām TV programmām, tas, ko viņi skatās saistībā ar vardarbību, un virtuālās spēles nepaliek bez sekām. Mēs skolā stāstām par labo un ļauno. Viņš aiziet mājās, un ko viņš redz? Uzvar tas, kurš ir stiprāks un kuram vairāk naudas.
Problēma ir arī tā, ka pie mums joprojām negatīvajam līderim seko vairāk nekā pozitīvajam. Pēdējo desmitgažu laikā nekas nav mainījies.
Vecāki paliek
malā
— Un kur paliek vecāku atbildība?
— Vecākiem ir jāseko līdzi, ko viņu bērns dara brīvajā laikā. Pašlaik, šķiet, ir tā, ka liela daļa vecāku ir pieraduši pie vieglākā dzīves modeļa — aizvedu bērnu uz bērnudārzu, tur ar viņu tiks galā, pēc tam vedīšu uz skolu, tur atkal ar viņu darbosies un visu iemācīs. Vecāki paliek malā.
— Vai vecāki apmeklē klases sapulces?
— Vecāki nāk uz sapulcēm. Bet tajās mēs tikai kopīgi varam apspriest kādu jautājumu, un sapulces arī nerīkosi katru dienu. Gribētos, lai vecāki atnāk arī individuāli un painteresējas par savu bērnu, kā viņam klājas, kādas ir atzīmes un uzvedība. Sapulcēs šādus jautājumus nevar izrunāt. Tagad audzinu 10. klasi — vidusskolēnus. No mācību gada sākuma neviens no vecākiem pie manis nav atnācis, lai painteresētos, kā bērnam vidusskolā sokas. Protams, vecākus var saprast, jāskrien uz darbu, jāstrādā no rīta līdz vakaram. Bieži ir tā, ka skolotājs par bērna privāto dzīvi zina vairāk nekā vecāki.
Uz mājām iet nav tiesību
— Kādreiz skolotāji gāja pie skolēniem uz mājām. Kā ir tagad?
— Tā vairs nav ierasta prakse. Desmit gadu biju arī bāriņtiesas locekle, tad gan bērnus esmu apmeklējusi mājās. Bet skolotājam patiesībā nemaz nav tiesību iet pie skolēna uz mājām. Tas taču ir privātīpašums, un mēs nedrīkstam tur ienākt bez uzaicinājuma.
Arī vecāku attieksme bieži ir savāda. Ja vecākus aicina uz skolu, gadās, viņi pie mums nāk ar domu nevis izrunāt problēmu, bet “uzbrukt” — ko tad skolotājs atkal manam bērnam nodarījis, droši vien atkal “uzēdies”!
Vecākiem bieži ir tāda attieksme — galvenais atrast vainīgo, un tas nekādā gadījumā nav mans bērns.
— Arī tas ir sabiedrībā izveidojies stereotips par tiesībām un pienākumiem, vai ne?
— Daudz atkarīgs no tā, kā ģimenē ieaudzina atbildību. Bieži vien liekas, ka bērns ārpus skolas ne par ko neatbild, viņam ir tikai tiesības, bet pienākumu nav. Bērnam nav atbildības izjūtas. Kādreiz vecāki vairāk kontrolēja savas atvases. Tagad vecāki ar saviem bērniem netiek galā. Mēs ierakstām dienasgrāmatā piezīmi, ka bērns stundā traucē, bet mājās neviens tai nepievērš uzmanību. Nesen runāju ar kāda skolēna māti un teicu, ka bērns nepilda mājasdarbus. Jūs domājat, ka nākamajā dienā kaut kas bija mainījies? Nekas! Mājasdarbu kā nebija, tā nav.
Nav jau bērnam jābūt teicamniekam. Arī ne visi manas klases bērni izcili mācās, bet viņiem ir citi talanti, viņi zīmē, sporto, spēlē mūzikas instrumentus. Ja bērniem ir bail vai kauns savus talantus izrādīt, vecāki var palīdzēt, palielot viņus.
— Varbūt ir tā, ka bērni noteikumus izvirza vecākiem, nevis otrādi?
— Diemžēl arī tādu piemēru ir ne mazums. Aizvadītās vasaras sākumā satiku kāda skolēna māti, apvaicājos, ko bērns dara. Protams, atbilde bija — sēž mājās, skatās televīziju vai pavada laiku pie datora. Bet komiskākais bija tas, ka māte palūdza, lai es aizeju pie viņiem uz mājām un izslēdzu televizoru, jo bērns vecākiem neļaujot to darīt! Tāda diemžēl ir dzīves realitāte. Vecāki bieži sūdzas, ka neko nevar izdarīt savai atvasei. Ja viņam kaut ko aizrāda, bērns vienkārši pagriežas un aiziet. Šādas situācijas skolā nekad neatrisinās.
