Šajās dienās, sagaidot valsts svētkus, skrīveriete Veronika Prekele atceras laiku, kad viņa, būdama skolniece, palīdzēja slēpties no izvešanas izbēgušajiem klasesbiedriem.
Šajās dienās, sagaidot valsts svētkus, skrīveriete Veronika Prekele atceras laiku, kad viņa, būdama skolniece, palīdzēja slēpties no izvešanas izbēgušajiem klasesbiedriem. Par to meitenei nācās dārgi samaksāt. Kad Latvija atkal kļuva brīva, Veronikas kundzi reabilitēja.
Nākamgad Veronikas kundzei būs 80. dzimšanas diena. Viņa ir Latgales meitene — dzimusi Rēzeknes rajona Annas muižas “Piku” mājās. Vecākiem bija seši bērni un 12,5 hektāri zemes. Sirmā kundze joko — esot kā dziesmā: dzīve ir gara, mūžs ir īss… Viņas dzīvē pārdzīvojumiem bagāts bija laiks, kad meitene mācījās Nautrēnu vidusskolā.
Viena diena — 1949. gada 25. marts — viņas un vairāku skolasbiedru likteni sagrieza tādā pārdzīvojumu virpulī, ka tā sekas pilnībā mainīja šo Latgales jauniešu dzīvi. Divi no viņiem gāja bojā mežabrāļu bunkurā, bet Veronikai kara tribunāls par mežabrāļu atbalstīšanu piesprieda 25 gadus Mordovijas lēģerī.
Pustukša skola
Topavasar Veronika mācījās 10. klasē un skolas laikā dzīvoja pie krustmātes, jo mājas bija diezgan tālu. Liktenīgajā rītā, atnākot uz skolu, jaunieši brīnījās par pustukšajām klasēm. Skolotāji satraukti, neko vairāk nepaskaidrojot, atļāva visiem iet mājās.
— Mēs, izejot no skolas, pamanījām, ka Nautrēnu ciema padomes mājā daudz cilvēku. Tad mēs uzzinājām, ka naktī daudzi nautrēnieši izvesti no viņu mājām un tālāk viņus gaida ceļš uz Sibīriju, — atceras Veronikas kundze.
Kad mācības atkal atsāka, Veronikas vienaudži uzzināja, ka četri puiši no viņu klases, kuru ģimenes izveda, ir izbēguši un slēpjas.
Satiek izbēgušos
Reiz maija vidū Veronika ar trijām draudzenēm gāja no skolas uz savām sešus kilometrus attālajām mājām. Pēkšņi meža ceļā viņām blakus nostājās četri no izvešanas izbēgušie Veronikas klases puiši. Viņi bija optimistiski noskaņoti, teica, lai neuztraucas, jo viss Latvijā drīz vien būs labi.
Viņi droši vien ticēja, ka Latvijai nāks palīgā sabiedrotie — angļi un amerikāņi. Tagad zinām, ka tās bija veltas cerības.
Puiši meitenēm lūdza palīdzēt sagādāt produktus. Viņi bija paslēpušies mežā un neapbruņoti. Jaunieši satikās vairākas reizes, un meitenes viņiem gādāja ēdamo. Dažreiz puiši naktī ieradās arī Veronikas mājās, klusi pieklauvēja pie viņas loga un saņēma produktus. Veronikas vecāki, brāļi un māsas neko par to nezināja.
Nodevējs no savējiem
Tuvojās rudens, un viens no četriem puišiem izrādījās nodevējs, kurš visu paziņoja čekai. Pastāstīja arī par meiteņu palīdzību. Veronika tajā laikā mācījās 11. klasē un par notikušo neko nezināja.
Reiz skolā neieradās viņas draudzene Anna. Veronika, ejot mājās, iegriezās Annas mājās un jautāja viņas mātei, kur draudzene. Meitene pamanīja, ka draudzenes māte ir satraukta un mājās ir kāds nepazīstams vīrietis. Veronika nodomāja, ka atbraucis kāds radinieks. Māte pateica, ka Anna ir arestēta. Drīz vien apcietināja arī abas pārējās Veronikas draudzenes — Veroniku un Broņislavu. Drebošu sirdi meitene gaidīja, kas notiks tālāk. Jauniete nesaprata, kāpēc čekisti nenāk pēc viņas. Vai nodevējs viņas vārdu būtu noklusējis? Taču tā nebija. Čekisti, iespējams, gaidīja, kad Veronika atkal satiksies ar puišiem, un tad cerēja arestēt visus uzreiz.
Dzīvo bēguļojot
Veronika nolēma paslēpties pie māsas un tēvoča. Viņa uzrakstīja vecākiem vēstuli, ka brauc uz Rīgu. Kāds paziņa to Rīgā iemeta pastkastītē, un mājiniekiem, kad Veroniku meklēja vietējie varasvīri, parādot meitas vēstuli, bija attaisnojums. Viņi apgalvoja, ka neko par meitu nezina. Slēpjoties Veronika nodzīvoja apmēram gadu.
Un tad pienāca arī viņas kārta… Tas notika aprīlī, kad Veronika dzīvoja pie māsas Klementīnes vīramātes Kopču sādžā Rēzeknes rajonā. Kādu vakaru suns sāka riet, un mamma — tā Veronika sauca māsas vīramāti — pamanīja, ka pagalmā ir bruņoti vīrieši. Viņi klauvēja pie durvīm un pieprasīja, lai ielaiž.
— Mamma negribēja to darīt, taču beidzot durvis atvēra. Es sēdēju virtuvē uz mammas gultas. Viņi man pavēlēja ģērbties un iet līdzi. Kad jautāju — kāpēc, nekādu paskaidrojumu nesaņēmu. Ar to, kas bija mugurā, arī aizgāju, tikai mēteli uzģērbu. “Istrebiteļi” mani aizveda uz Kārsavu. Tur veselu nedēļu ieslodzīja mazā telpā, apsargs pa lodziņu tikai padeva pa zupas šķīvītim, — stāsta Veronikas kundze.
Visu noliedz
Maijā Veroniku nosūtīja uz Rēzeknes cietumu. Arī tur viņu neviens nepratināja. No Rēzeknes meiteni aizveda uz Rīgas Centrālcietumu. Tur sākās pratināšana. Par laimi, Veroniku nespīdzināja, lai gan pratināšanas bija ilgas un mokošas. Meitene visu noliedza un neatzinās, ka viņa ar draudzenēm būtu palīdzējusi savas klases puišiem.
Apcietinātie sazinājās ar Morzes ābeces palīdzību, un Veronika drīz uzzināja, ka citā kamerā ir arī trīs viņas iepriekš apcietinātās draudzenes.
Tiesā kara tribunāls
Jūnijā Veroniku tiesāja Rīgas kara tribunāls. Par mežabrāļu atbalstīšanu un dzimtenes nodevību tribunāls meitenei piesprieda
25 gadus Mordovijas lēģerī.
Draudzenes tiesāja īpaša tiesa Maskavā. Divām nedaudz vecākajām piesprieda desmit gadu, bet jaunākajai — piecus.
Par klasesbiedriem, kuri slēpās mežā, Veronika uzzināja nedaudz vēlāk. Viņi bija pievienojušies mežabrāļiem — viens kļuva par nodevēju, divus nošāva bunkurā, bet trešo ievainotu arestēja čekisti, notiesāja un izsūtīja uz Sibīriju. Viņš palika dzīvs un tagad mīt Latvijā. Veronika ar viņu sarakstās.
Pēc tiesas Veroniku ar draudzenēm lopu vagonā sūtīja uz Maskavu. Viņas apsargāja karavīri.
— Kāds karavīrs mums jautāja — kur mēs, tik jaunas meitenes, braucam? Es atbildēju, ka mūs ved projām no dzimtenes. Kad zaldātiņš uzzināja, ka esam notiesātas uz 25 gadiem, viņš pārbijās un sāka mūs mierināt, — atceras Veronikas kundze.
Šuj karavīriem veļu
Maskavā Veroniku un draudzenes izšķīra, jo viņas pirmās nosūtīja uz Mordoviju. Pēc nedēļas arī viņu nosūtīja turpat, un, ierodoties lēģerī, Veronika ieraudzīja savas draudzenes, kuras viņu jau gaidīja. Un drosmīgās Latgales meitenes atkal bija kopā.
Uz desmit gadiem notiesātajām vajadzēja strādāt mežā, bet Veronikai līdzīgajām tikai lēģerī, viņas ārpusē nekad neizlaida. Jauniete šuva karavīriem veļu, apstrādāja pogu caurumiņus. Gulēja blakšu un utu pilnās barakās. Baroja minimāli, daudzas sievietes pie šujmašīnas bieži noģība, īpaši tās, kuras šajā nometnē bija jau kopš 1940. gada.
Dzīves apstākļi lēģerī uzlabojās pēc Staļina nāves. Ieslodzītās labāk baroja, un arī apsargu izturēšanās bija humānāka. 1954. gadā Veroniku amnestēja, no piespriestajiem 25 gadiem atstājot tikai piecus. Atbrīvoja visas trīs Veronikas draudzenes, un viņas devās mājup.
Pēc kāda laika Veronikai bija jāierodas strādājošo kantorī, kur meitenei paziņoja, ka viņa ir brīva un var braukt mājās. Brīvbiļeti jaunietei izsniedza līdz Kārsavai. Tas bija 1954. gada jūlijā.
Sapņa piepildījums
— Kad biju ieslodzījumā, bezmiega naktīs iztēlojos, kā atgriezīšos mājās. Es ļoti vēlējos, lai tas būtu vasarā un klusā sestdienas vakarā. Un tā arī notika… Saulīte nāca uz rietu, māte upes krastā ganīja gotiņu, bet tēvs istabā bija atlaidies gultā atpūsties. Skatos, labu gabalu no mājas stāv divi vīrieši, domāju — abi brāļi. Tomēr tur bija brālis ar draugu, viņi kaimiņmājās bija sarīkojuši ballīti. Māte pa to laiku bija atnākusi un apsēdusies uz soliņa puķudārzā.
Viss bija tik skaisti, ka likās — sapņoju. Mājinieki nezināja, ka mani atbrīvos, un bija pārsteigti un bezgala laimīgi, — stāstot Veronikas kundze slauka asaras.
No Latgales uz Skrīveriem
Līdz Jaungadam Veronika atpūtās mājās, tad aizbrauca pie māsas Klementīnes uz Skrīveriem. 1955. gadu viņa sagaidīja Skrīveros un kopš tā laika šajā pagastā arī dzīvo. Visu mūžu viņa strādāja Skrīveru dzirnavās, kur kārsa vilnu un auda. Tur iepazinās ar savu vīru, ar kuru nodzīvoja līdz sudrabkāzām. Ģimenē ir meita un dēls, mazbērni, bet vīrs jau mūžībā.
Veronikas kundze stāsta, ka ar draudzenēm visu dzīvi sarakstījušās un arī tikušās, tikai viena no viņām jau mirusi. Visām ir ģimenes un dzīvē daudz padarīts. Izglābto puisi, kurš vienīgais no četriem izbēgušajiem klasesbiedriem palika dzīvs, Veronikas kundze satikusi pēc viņa atgriešanās no Karagandas, tagad viens otram nereti piezvanot. Lai arī pēc ievainojuma amputēta kāja, izsūtījumu viņš izturēja un atgriezās dzimtenē.
Tā aizritējuši Veronikas Prekeles dzīves gadi. Skaudro jaunību viņa atceras valsts svētkos vai ciemojoties dzimtajās mājās, kur tagad saimnieko brāļa Jāzepa meita Silvija ar ģimeni. Viss ir kā senāk, tikai laikabiedru paliek arvien mazāk, taču atmiņas dzīvo.
