Aizkraukles reģionā šajā mācību gadā izglītojamo skaits salīdzinājumā ar pērno gadu palicis nemainīgs vien Pļaviņu novadā, pārējos — svārstās.
Paredz 20% kritumu
Skolēnu skaita procentuālais pieaugums salīdzinājumā ar pērno gadu visos Aizkraukles reģiona novados ir negatīvs, izņemot Pļaviņu novadu, kur tas palicis nemainīgs. Jaunjelgavas novadā — -3,40%, Kokneses — -1,40%, Aizkraukles — -1,20%, Skrīveru — -2,40 %, bet Neretas novadā — -2,90%, liecina LETA veidotā interaktīvā karte, kurā aplūkotas 1. — 12. klases izglītojamo skaita izmaiņas pašvaldību izglītības iestādēs 2016. gada 1. septembrī, salīdzinot ar 2015. gada 1. septembri.
Situācija ir tāda, kāda ir demogrāfija, vienisprātis ir skolu direktori. Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš teic, ka vidējais skolēnu skaits skolā no gada uz gadu svārstās, bet saglabājas ap 355 skolēniem. Viņaprāt, arī turpmākos septiņus gadus skolēnu skaits iestādē būtiski nemainīsies. Vienīgās ģimnāzijas reģionā, kas ir Pļaviņās, direktore Rita Pole nākotnē raugās bažīgi. Viņa lēš, ka turpmākos gadus skolēnu skaits skolā kritīsies par 20%. Savukārt lielākās reģiona mācību iestādes — Aizkraukles novada vidusskolas — direktors Aldis Labinskis spriež, ka tuvākajos gados skolā varētu būt grūti nokomplektēt divas desmitās klases, bet tajā pašā laikā esot lielas cerības uz mazākumtautību 9. klasi, kas ir liela. Pērn no šīs klases vidusskolā iestājās deviņi audzēkņi.
Svārstību nebūs
Neretas novadā šogad ir trīs skolas — pamatskola Mazzalvē un Sproģos, vidusskola Neretā. “Staburags” jau rakstīja, ka Sproģu pamatskolai mazā skolēnu skaita dēļ šis ir pēdējais mācību gads. Savukārt Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas direktore Laima Grebska stāsta, ka skolēnu skaits vidusskolā cieši saistīts ar darbavietām novadā. Proti, ja Neretā tiek aizvērts pat viens veikals, tas nozīmē, ka vecāki pamet ciemu un līdzi ņem arī atvases. “Līdz 2020. gadam vidusskolai vajadzētu pastāvēt, bet svarīgi, lai nākotnē, pirms aizver kādu skolu, vērtē ne tikai kvantitāti — skolēnu skaitu, bet arī mācību kvalitāti un sasniegumus.” Mazzalves pamatskolas direktors Aivars Miezītis teic, ka bērnu skaits skolā turas vienmērīgs — cik absolvē, tik nākamajā gadā mācības arī sāk, kritums vien bijis pirms trim gadiem, kad pamatskolu beidza 27 skolēni, bet mācības sāka pieci. Direktors nākamos piecus gadus straujas bērnu skaita svārstības un kritumu neprognozē.
Nav 10. klases
Valles vidusskolā ir līdzīga situācija kā Jaunjelgavas vidusskolā — šogad nav 10. klases. Valles skolas direktore Gita Eriņa teic, ka skolēnu skaita samazinājums ir uz 10. klases neatvēršanas rēķina. “Mācībām 10. klasē bija pieteikušies astoņi bērni, bet ar šādu skolēnu skaitu Vecumnieku novada dome klasi atvērt neatļāva. Taču nākamgad tā būs, ir liela 9. klase — divpadsmit skolēni. Nebūs vienpadsmitās, bet desmitā būs,” pārliecināta G. Eriņa. Arī Jaunjelgavas vidusskolā kopējais skolēnu skaits skolā samazinājies uz 10. klases rēķina — to neilgi pirms mācību gada sākuma audzēkņu trūkuma dēļ nolēma neatvērt.
Skolēnu skaits Jaunjelgavas novada Daudzeses pamatskolā ir nemainīgs jau trešo gadu, stāsta tās direktors Valdis Puida. “Protams, labāk, ja ir skolēnu pieaugums, bet nākotnē raugāmies pozitīvi, lai arī skolēnu skaits svārstīsies. Esam priecīgi, ka pie mums brauc zalvieši. Skolā ļoti cenšamies, lai vecāki priecīgi un sūta bērnus tieši pie mums,” teic V. Puida.
Lielākais — Vecpiebalgas novadā
Šajā mācību gadā kopējais skolēnu skaits Latvijā pašvaldību izglītības iestādēs palicis gandrīz nemainīgs, kopumā skolās mācās 208 043 bērni. Tomēr, neraugoties uz to, ka 63% pašvaldību skolēnu skaits ir krities, kopumā valstī izglītojamo skaits pašvaldību izglītības iestāžu 1. — 12. klasē ir pieaudzis par 1094 jeb 0,5%.
Lielākais skolēnu skaita kritums piedzīvots Vecpiebalgas novadā (par 16,8%), Raunas (14,7%), Rojas (12,8%) un Vārkavas novadā (12,6%), bet nemainīgs palicis trīs pašvaldībās — Jaunpiebalgas, Pāvilostas un Pļaviņu novadā. Lielākais skolēnu skaita samazinājums absolūtos skaitļos noticis Rēzeknes novadā, kur tas krities par 173 skolēniem. Savukārt lielākais skolēnu skaita pieaugums fiksēts Pierīgā — Mārupes novadā.
Viedoklis
Ilmārs Mežs, demogrāfs
— Nākotnē sagaidāms jaundzimušo skaita kritums. Vissmagākā situācija būs pēc desmit gadiem: vecāki, kuriem tagad ir 30 — 35 gadi, izies no potenciālo vecāku loka, bet nākamo māmiņu ir divas reizes mazāk. Tās ir sekas zemajai dzimstībai, kas ilgusi 25 gadus, un lielajai jauniešu emigrācijai, īpaši krīzes laikā. Latvijas ģimeņu labklājību smagi ietekmēja tieši krīze, īpaši cieta tās ģimenes, kurās ir vairāki bērni. Prieks, ka, pateicoties demogrāfijas ultimātu cīniņiem, izdevās atvieglot šo ģimeņu situāciju, tā vairs nav tik netaisnīga, kā tas bija pirms gadiem četriem pieciem — toreiz minimālā “māmiņalga” bija 50 latu, tagad 170 eiro. Ir arī citi uzlabojumi, un pašreizējā valdība spērusi apsveicamu soli un ieviesīs dažus uzlabojumus arī nākamgad, piemēram, par ceturto bērnu maksās vairāk — 50 eiro mēnesī.
Latvijā notikusi iedzīvotāju demogrāfiskās uzvedības maiņa, un šobrīd nav vairs tāda uzkrītoša dalījuma “pilsētas — lauki”, bet ir, cik tālu katra vieta ir no Rīgas. Visaugstākā dzimstība (pat divas reizes lielāka kā citur) ir Pierīgas pagastos, īpaši Mārupē, bet arī visos pārējos. Savukārt jau stundas braucienā no Rīgas šis rādītājs sāk kristies, bet vairāku stundu brauciena attālumā tas jau ir zem vidējā. Vistālākajos Latgales un citu novadu pašvaldībās dzimstība ir viszemākā. Lai iedzīvotāju skaits būtu nemainīgs — “stāvētu” uz vietas, ģimenē pietiktu ar 2,2 bērniem, bet jārēķinās, ka ieejam paaudzē, kur māmiņu skaits samazināsies.
Ja salīdzinām Igaunijas un Latvijas ģimenes politiku, kaimiņos ir lielāks atbalsts ģimenēm ar bērniem, kas nodrošina viedokli sabiedrībā — ir moderni un stilīgi būt ģimenei ar trim bērniem. Latviešu vidū šādas izpratnes, ka liela ģimene ir moderni, nav, jo šāda ģimene nepietiekamā valsts atbalsta dēļ sitas pati par sevi — tavi bērni, tavas problēmas. Joprojām ministrijās un politiķiem ir uzskats, ka vajag palīdzēt tieši mazo algu saņēmējiem, ignorējot viņu bērnu skaitu. Bet iedomājieties divas situācijas — trīsdesmitgadīgu sievieti ar diviem bērniem un sievieti bez bērniem! Vai tas ir taisnīgi, ka abām ir vienādi nodokļi un abas saņem vidēji nelielo algu? Nē! Valsts ierēdņi atsakās saprast, ka, domājot par diferencēto neapliekamo minimumu, jāņem vērā bērnu skaits ģimenē. Tagad neapliekamā minimuma labumi tiek strādājošajiem, kam nav bērnu. Mani sarūgtina, ka cilvēki, kas veido valsts politiku, šādu ābeces patiesību nesaprot vai atsakās saprast, mērķtiecīgi ignorējot ģimenes, kuras “dara” nākotnes nodokļu maksātājus, tātad dara vairāk, bet šādām ģimenēm bieži vien nav atbalsta arī no darba devējiem.
