Novembra jeb salnu mēneša beigās 70 gadu jubileju svin skrīveriete Vija Balode. Viņa visu mūžu bijusi skolotāja, un skolēni, kurus mācījusi, savu skolotājus vēl joprojām atceras. Jubilāre ir arī aizrautīga ceļotāja, un viņa labprāt rosās arī savā piemājas puķudārzā. Ģimenē izauguši divi bērni — dēls un meita, un tagad jau ir divi mazdēli.
Profesiju izvēlas Sibīrijā
Vija Balode dzimusi Gulbenes pusē, un viņas ģimene, tāpat kā daudzas, cieta padomju represijās. 1949. gadā toreiz sešgadīgā Vija kopā ar ģimeni izsūtīta uz Tomskas apgabalu Sibīrijā, tur nometinājuma vietā pavadīti astoņi gadi. “Sibīrijā biju spiesta apgūt krievu valodu. Sešus gadus tur mācījos skolā. Lai cik dīvaini tas būtu, bet krievu valoda man ļoti patika,” stāsta Vijas kundze. “Kad atgriezos, biju jau pusaudze. Tur palika draudzenes, ar kurām vēl tagad sarakstos.”
No Sibīrijas Vija Balode atgriezās dzimtajās mājās. Ēka jau bija sadalīta vairākos dzīvokļos, un vienu no tiem piešķīra arī Vijas kundzes ģimenei.
Vissiltākās atmiņas
Gadu pēc vidusskolas beigšanas nācās strādāt kolhozā. “Toreiz klases audzinātāja mūs, visu klasi, pierunāja pastrādāt kolhozā gan par slaucējām, gan lauku brigādē. Tas gads tika lieki palaists vējā. Manu fotogrāfiju, kur es stāvu pie govīm, varēja aplūkot tagadējā Kara muzejā,” stāsta Vija Balode. Jubilāre iestājusies Daugavpils pedagoģiskajā institūtā neklātienē, kur apguvusi krievu valodas skolotājas profesiju. Jau studējot Vija Balode sākusi strādāt Gulbenes rajona Siltāju pamatskolā. Tur nostrādāts 17 gadu. “Par Siltāju pamatskolu ir vissiltākās atmiņas,” saka jubilāre. “Ar saviem skolēniem vēl joprojām regulāri satiekos gan kapusvētkos, gan salidojumos un citos pasākumos.”
Par skolotāju viņa nostrādājusi 36 gadus, latviešu bērniem mācot krievu valodu un krievu bērniem latviešu valodu.
Uz Skrīveriem bērnu dēļ
Uz Skrīveriem Vija Balode ar ģimeni pārcēlusies 1980. gadā. “Uz Skrīveriem nācu strādāt divas reizes. Man te dzīvoja draudzene, kura uz šejieni aicināja,” stāsta Vijas kundze. “Kad pirmo reizi atbraucu uz Skrīveriem, toreizējais skolas direktors Juhņēvičs izvadāja pa skolu, parādīja istabiņu, kurā es varētu dzīvot. Man bija mazs bērns, bet bērnudārzs toreiz bija tikai pie institūta. Es nobijos, kā spēšu bērnu izvadāt, un šo piedāvājumu nepieņēmu.” Pēc kāda laika Viju atkal aicināja uz Skrīveriem, bērni jau bija paaugušies, un viņa šo piedāvājumu pieņēma. “Lai arī Siltājos mums jau bija māja, bijām iegādājušies automašīnu, šo piedāvājumu pieņēmu nevis tāpēc, ka man tur bija slikti, bet gan cerībā, ka te bērniem būs labāk. Skrīveros ir vidusskola, laba satiksme un citas iespējas,” stāsta pensionētā skolotāja.
Saimniekošanu
pārņem dēls
Skrīveros ģimenei ierādīta neliela māja. Pakāpeniski tā paplašināta un uzlabota. “Man jau pašai arī patīk darboties, tikai tagad vairs neesmu tik šiverīga kā agrāk,” teic jubilāre. “Visu laiku ir bijusi sava saimniecība, turējām lopus, audzējām kartupeļus, tos pat vedām pārdot uz Ļeņingradu. Ir arī sava tehnika, tagad saimniekošanu pārņēmis dēls. Man ir brīnišķīga vedekla un ļoti labs znots. Arī viņi un viņu radi mums palīdz saimniekot. Kartupeļu pietiek gan pašiem, gan radiem, gan vēl pārdodam. Tā ka cīnāmies pa dzīvi, kā protam.”
Saņem telegrammu
Par to, ka skolēni savu skolotāju nav aizmirsuši, liecina arī daudzās apsveikuma kartītes, kuras rāda jubilāre. Apsveikumus sūta pat skolēni, kuri Siltāju pamatskolu beiguši septiņdesmitajos gados. Šogad liels pārsteigums esot bijusi telegramma, kuru viņa saņēmusi no saviem audzēkņiem. “Tas bija pārsteigums! Mūsdienās, kad ir tik lielas moderno tehnoloģiju iespējas, es saņemu telegrammu,” smaidot saka skolotāja.
Vijas kundzi jubilejās nekad neaizmirst arī bijušās kolēģes, un neesot tādas dzimšanas dienas, kad viņas būtu aizmirsušas apsveikt.
Istabās gleznas
Pārsteidz, ka Baložu mājās katrā istabā, pat virtuvē, ir gleznas, kopā ap trīsdesmit. Tam skaidrojums ir vienkāršs. Kad skolotāja 55 gadu vecumā devusies pensijā, viņa sākusi strādāt Jūrmalā, Majoros, “Baltic beach” viesnīcas gleznu galerijā. Tā pagāja desmit gadu. “Katru dienu nebija jābūt darbā, strādājām maiņās, un tā es desmit gadu nobraukāju,” stāsta Vija Balode. “Tur arī bija iespēja par samērā nelielu cenu iegādāties dažādu autoru gleznas. Nekādu mākslas šedevru gan man nav, bet ir vienkārši labas gleznas, kuras man patīk.”
Apceļota visa Eiropa
Galvenais jubilāres vaļasprieks ir ceļošana. Darba gados Vija Balode kopā ar skolēniem apceļojusi daudzas bijušās Padomju Savienības vietas un visu Latviju. “Šo daudzo braucienu, ceļojumu un pārgājienu dēļ varbūt skolēni mani arī atceras,” saka skolotāja.
Vijas kundze apceļojusi vai visu Eiropu, būts Anglijā, Francijā, Itālijā, Vācijā, Venēcijā, Horvātijā un citur. Tomēr par skaistāko valsti, kurā viņa bijusi, Vijas kundze uzskata Šveici. “Tur ir ne tikai skaista daba, bet arī skaistas pilsētas. Šo valsti vārdos nevar aprakstīt. Lai kur tu dotos, viss ir sakopts, padomāts, lai cilvēks te justos labi,” ar sajūsmu stāsta jubilāre. “Otra skaistākā valsts ir Norvēģija ar savu unikālo dabu, fjordi, ūdenskritumi rada fantastiskas izjūtas.”
Vijas kundzei patīk ceļot grupās, kad ir iespēja ne tikai baudīt skaisto, bet arī uzzināt kaut ko jaunu, un ceļojums ir apmēram reizi gadā vasaras nogalē. No katra brauciena Vijas kundze atved suvenīru — krūzīti. Viņas sapņu zeme ir Taizeme.
Edžus — īpašais viesis
Vijas Balodes ģimenē dzimšanas un vārdadienu svinēšana ir tradīcija. Svinības vienmēr notiek mājās, pirtis vai viesu mājas jubilāre neatzīst. “Es pat nevienu neaicinu, bet zinu, ka šajās dienās pie manis vienmēr būs viesi un māja būs pilna,” saka skrīveriete. “Pie manis sabrauc un sanāk gan radi, gan draugi, bet viens no maniem īpašajiem viesiem ir mazais kaimiņu Edžus — pilnā vārdā Guntars Edžus Galvanovskis, kuram tagad ir vienpadsmit gadu. Viņš kopš mazotnes mani nav aizmirsis nevienā jubilejā un katru reizi sveic ar kādu brīnišķīgu ziedu pušķi.”
