Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas skolotājas Viktorija Trukša, Sarmīte Sniķere un Egija Apiņa, iesaistoties “Erasmus+” projektā, apmeklēja Paines arodskolu (Berufsbildende Schulen Peine) Vācijā, kur piedalījās mācību stundās, vēroja to norisi, salīdzināja mācību procesa organizēšanu Latvijā un Vācijā.
Iesaistījusies daudzos projektos
Paines arodvidusskola aptver būvniecības un kokapstrādes, tehnoloģijas un mehānikas, komerczinības un administrēšanu, kā arī sociālās aprūpes un mājsaimniecības jomas. Pilna laika amata sagatavošanas kursi ilgst vienu līdz divus gadus atkarībā no studentu iepriekšējās izglītības un sagatavo viņus iestājai vidusskolā un duālajā profesionālās apmācības sistēmā.
Skola aktīvi iesaistījusies dažādos Eiropas projektos, piemēram, “Going Europe” (“Darbošanās Eiropā”) nesen iekļauts skolas mācību programmā — tagad skola ir gatava iesaistīties un piedāvā savas ekspertu zināšanas apmēram 30 dažādās profesijās. Paine atrodas Lejassaksijā, Vācijas ziemeļos, starp Hannoveri un Braunšveigu, tās novads sastāv no vairākām, galvenokārt lauku, pašvaldībām, bet Paine ir kā rajona pilsēta, kurā ir aptuveni 130 000 iedzīvotāju.
Interaktīvās tāfeles neizmanto
Pirms došanās uz Vāciju Neretas J. Jaunsudrabiņa vidusskolas skolotājas cītīgi atkārtoja vācu valodas zināšanas kursos, ko no janvāra līdz martam vadīja Jēkabpils Valodu centra lektore Jeļena Labonarska. Skolotājas atzīst, ka tas ir viens no lielākajiem ieguvumiem. Pāris dienu esot Vācijā, veiksmīgi izdevies saprasties ar ārzemju kolēģiem, pastāstīt par sevi un savu skolu, kā arī atbildēt uz jautājumiem. Lielākā atšķirība starp mācību procesu abās valstīs — tur mācību stundas garums ir 90 minūšu, salīdzinot ar Latviju, skolēni visu skolotāja stāstīto pieraksta ar roku, mācību procesā neizmantoja ne interaktīvās tāfeles, ne citas modernās tehnoloģijas, vien tāfeli un krītu. Skolēni stundās cītīgi pieraksta, seko līdzi mācību vielai, daudz raksta ar roku un aktīvi iesaistās mācību darbā, atbild uz jautājumiem.
Mobilos tālruņus nemana
Skolotājas nemanīja, ka skolēniem stundās būtu mobilie tālruņi — ja arī tie bija līdzi uz skolu, stundas laikā tos neviens neizmantoja. Klasēs skolēni sēdēja silti saģērbušies, daudzi arī virsdrēbēs, jo logs visu laiku bija pavērts, klases — vēsas. Stundu laikā gan skolēni, gan skolotāji dzēra ūdeni un diezgan daudz, skolotāja kādā stundā sēdējusi pat uz galda.
Atšķirībā no Latvijas, kur ierasts, ka klasēs lielākoties ir latviešu tautības bērni, Vācijā klases bijušas arī “raibas”. Piemēram, klasē, kur vācu valodu apguva iesācēji, bija 16, 17 gadu veci skolēni no Irākas, Sīrijas, Albānijas, Čehijas, Irānas, Somālijas, Etiopijas un Afganistānas.
“Iepazīstinot ar sevi, kartē rādījām katrs savu zemi. Neviens skolēns “Lettland” (Latviju) nesaistīja ar Krieviju. Skolēni jautāja, cik dienu esmu Vācijā. Kad atbildēju, ka trešo, viņi apbrīnoja, cik labi runāju vāciski! Vācijas skolās ir pieņemts klauvēt pie sola, ja skolēniem paticis stāstītais. Pēc iepazīstināšanas ar sevi un skolu, no kuras nāku, ģimnāzijas 13. klasē atskanēja klauvējieni, skolēni šajā klasē bija ļoti sirsnīgi,” stāsta skolotāja Egija.
“Mēs esam aktieri, skolēni — skatītāji”
Skolotāja Sarmīte apmeklēja matemātikas stundas 10. un 11. arodklasē, kur apgūst arī ekonomikas tēmas. “Stundas rit ļoti nesteidzīgi, skolēni strādā patstāvīgi, skolotājs tikai pārbauda gala rezultātu, izmantojot vienīgo tehnoloģiju — kodoskopu. Ļoti iepriecina, ka skolēni strādā, kaut arī salīdzinājumā ar mūsu stundā izdarīto, ļoti maz. Viņi aktīvi ceļ rokas, jautā skolotājam, ir vēlme apgūt uzdoto ir interese par mācību stundā notiekošo. Stundas apmeklēju arī pamatskolas klasēs, skolēni Vācijā ir sadalīti pa līmeņiem. Visās stundās skolēni izmantoja kalkulatorus, galvā rēķina slikti.
Skolotāji Latvijā noteikti ir tikpat gudri, tikpat konkurētspējīgi darba tirgū kā Vācijas kolēģi, mēs stundās vairāk izmantojam dažādas metodes, es teiktu: mēs esam aktieri, bet skolēni — skatītāji, savukārt Vācijā stundās skolēni negaida no skolotāja brīnumus, bet strādā “melnu muti”,” stāsta skolotāja Sarmīte. ◆
