Pagājušās nedēļas nogalē Pļaviņu novada ģimnāzija svinēja 95 gadu jubileju. Es arī esmu šīs skolas absolvente un to uzzināju tikai dienu pirms šī notikuma — izlasīju laikrakstā “Staburags” plašāku informāciju.
Skolā satiku tikai vienu savu klasesbiedri, viņa par jubileju bija uzzinājusi divas dienas iepriekš no paziņas, kura autobusu stacijā bija izlasījusi afišu. Vai tad šīs jubilejas svinības bija domātas jaunajiem, kuri apmeklē skolu, un uzaicinātajiem goda viesiem? Vai arī skolas vadība domā, ka mēs, pensionāri, esam tik bagāti, ka mums ir datori un ka mēs to vien darām, kā skatāmies jaunumus novada mājaslapā? Ne reizi vien esmu lasījusi par skolas sasniegumiem jaunu tehnoloģiju ieviešanā. Tas, protams, priecē, bet izrādās, tās ir tā aizmiglojušas prātu, ka parastais cilvēks nav nekādā vērtē. Atceros, kad savulaik mācījos skolā, mums katrai klasei bija iedots bijušo absolventu, kuri jāsameklē un jānosūta ielūgums uz skolas jubilejas pasākumu, saraksts. Tagad tehnoloģiju ziņā esam it kā vieglāk sasniedzami un tajā pašā laikā esam daudzkārt tālāk viens no otra. Tāpēc arī skolas zāle bija pustukša.