Mācību grāmatas ir sfēra, kura skolēnu vecākus jaunajos laikos visai negaidīti skārusi vissmagāk, jo tikai retā skolas bibliotēka spēj apgādāt audzēkņus vismaz ar nepieciešamās literatūras lielāko daļu.
Mācību grāmatas ir sfēra, kura skolēnu vecākus jaunajos laikos visai negaidīti skārusi vissmagāk, jo tikai retā skolas bibliotēka spēj apgādāt audzēkņus vismaz ar nepieciešamās literatūras lielāko daļu.
Viengadīgs atvēziens
Mācību literatūras izdošanas monopola vairs nav, nu daudzas izdevniecības ķērušās pie šī rūpala.
Jau dzirdētas bažas, vai tik pedagogi arī nekļūst par tās vai citas izdevniecības produkcijas lobētājiem, līdzīgi mediķu un zāļu lieltirgotāju aizdomīgi sirsnīgajām attiecībām. Jauniznākušās grāmatas nenoliedzami priecē skatu, bet… katrs, kurš nedaudz orientējas grāmatu biznesā, veikli aplēsīs, cik brangi produkciju sadārdzina krāšņi mirdzošie vāki, krāsainās ilustrācijas, perfekti baltais un smagais papīrs, kurš vēl vairāk novelk skolnieciņa plecus.
Summas, kas jāiegulda šajā skaistumā, dažā klašu grupā jau tuvojas pussimt latiem. Un tas viss taču tiek ieguldīts viengadītēs.
Tieši šī “viengadība” būtu tiešākais mudinājums neaizrauties ar superizdevumiem, jo vienu gadu jau izturētu pat brošētie izdevumi…
Skandināvu dāsnums atmaksājas
Gluži citādi tas ir Eiropā, kur valsts parasti uzņemas mācību grāmatu tēriņus vismaz tajā skološanās posmā, ko pati par obligātu noteikusi.
Luksemburgā mācību grāmatas un mācību līdzekļus pamatskolās izsniedz bez maksas. Vidusskolēniem gan par to jāmaksā, taču maznodrošināto ģimeņu atvases to iegādei var lūgt finansiālu atbalstu no Izglītības ministrijas. Savukārt Nīderlandē mācību grāmatas pat paliek skolēna īpašumā!
Vācijā daļu no skolēniem nepieciešamajiem mācību līdzekļiem viņi saņem bez maksas, daļa (dārgākos!) aizdod lietošanai. Ja kāds no aizdotajiem līdzekļiem tā vai cita iemesla dēļ pāriet skolēna īpašumā, no vecākiem tiek prasīta daļēja vērtības atlīdzināšana atkarībā no viņu rocības. Savukārt burtnīcas, rakstāmpiederumus, darbmācībai un zīmēšanai nepieciešamo parasti iegādājas vecāki. Daļā valsts skolu nodrošina arī dārgākos no tiem. Atšķirības dažādu Vācijas federālo zemju vidū var būt itin lielas, dažās ar bezmaksas mācību līdzekļiem apgādā arī privātskolu audzēkņus.
Francijā ne visur un ne visi vecāki ir atbrīvoti no tēriņiem mācību līdzekļiem. Toties šajā valstī 6 līdz 18 gadu vecie bērni, kuru ģimenēs iztikas līdzekļi ir zemāki par valsts noteikto slieksni, sākot skolas gadu, saņem skolas sākuma pabalstu — aptuveni 65 eiro. To saņem aptuveni 3,5 miljoni audzēkņu no 2,9 miljoniem ģimeņu. Līdzīgi kā Luksemburgā: vienīgajai atvasei 6 — 11 g. v. tas ir 95 eiro (Ls 54), bet vecākiem skolēniem — 136 eiro (Ls 77,5). Savukārt tiem vecākiem, kam uz skolu jāpoš divas atvases, summas katram bērnam teju vai divkāršojas, līdzīgi arī triju un vairāk bērnu saimēm. Mums, Latvijā, šāda labvēlība atkarīga vienīgi no pašvaldību vai darbavietu labās gribas.
Somijā obligātās deviņu klašu izglītības laikā visi audzēkņiem nepieciešamie izglītības materiāli, kā arī transporta izdevumi ir bez maksas. Un ne tikai tas vien — šajā valstī jau vairāk nekā 50 gadu valda tradīcija — katram skolēnam paredzēta arī viena bezmaksas siltā ēdiena reize. Vidusskolā tiek saglabāta gan bezmaksas maltīte, gan transports, vienīgi izglītības materiāli parasti jāfinansē ģimenei. Līdzīgi atvieglojumi ir arī Zviedrijas skolēniem un viņu ģimenēm, bezmaksas maltīti ieskaitot.
Vai gan pēc izlasītā kādam izbrīnu radīs “Eurostat” oficiālais pārskats par jauniešu izglītības līmeni ES valstīs 20. gadsimta izskaņā, kas liecina, ka Somijā 85% jauniešu vecumā no 25 līdz 29 gadiem bija beiguši vidusskolas. Somus gan nedaudz pārspēj kaimiņi zviedri (87%) un dāņi (90%!). Turpretim Portugālē vidējo izglītību bija ieguvuši tikai 35%, Spānijā — 58%, Itālijā — 60%. Acīmredzot valstiski pozitīvā attieksme ietekmē jauno cilvēku tālāko dzīvesceļu, jo Somija un Zviedrija šajā statistikas pārskatā atzītas par līderēm augstākās izglītības jomā.
Visdārgākais pakalpojums
Apvienotās Karalistes dažādās daļas tomēr vieno valsts un vietējās varas rūpes par skološanās līdzekļiem. Anglijā un Velsā vietējo municipalitāšu finansētās pamata un vidusskolās nedrīkst prasīt maksu par mācību grāmatām un kancelejas piederumiem. Ievērību pelna piebilde par izglītības finansēšanu Skotijā: “Izglītība ir visdārgākais vietējo varas iestāžu nodrošinātais pakalpojums.”
Arī Latvijas budžets ik gadu nelielu summu (nepilnus Ls 2 katram skolēnam) atvēl mācību grāmatu iegādei, taču vecāku vairākums to neizjūt, un arī izdevumu cenas to neatspoguļo. ISEC speciāliste bibliogrāfijas jautājumos Ināra Švarca skaidro, ka valsts atbalsts mācību grāmatu iegādei nonāk katrā skolā atbilstoši skolēnu skaitam, bet skolas kompetencē ir izlemt, kam vairāk vajadzīga palīdzība — mazturīgajiem, mācību grāmatu iegādei skolu bibliotēkas krājumiem vai it visiem vienādi sadalāma. Cerību gan vieš Māra Krastiņa solījums jau ar nākamo gadu budžetā iekļaut summu (Ls 5 katram audzēknim), kas, viņaprāt, triju gadu laikā ļautu skolas atkal apgādāt ar visu nepieciešamo izglītošanās literatūras komplektu.
ESIC
