Jau pagājuši 56 gadi, kopš aizvērām skolas durvis, taču katru gadu ar nepacietību gaidām pašu noteikto datumu, lai tiktos norunātajā vietā un atkal justos kā sendienās. Laiks rit, atstājot gan sirmumu matos, gan rievas sejās, gan saliecot kādreiz staltos augumus, gan meklējot nūjas palīdzību staltākai gaitai. Daudzus esam pavadījuši smilšu kalniņā. Tur atdusas arī mūsu labie skolotāji, taču skolas iedegtā uguntiņa sirdīs turpina kvēlot.
Šogad 30. maijā pulcējāmies pie Māra viņa senču mājās ”Lācīšos”. Laiks — brīnišķīgs, saulīte pa zemes virsu ripo, zilas debesis, neliels vējiņš un visapkārt ceriņi, ceriņi… Un ieradušies visi tie, kuri varējuši un gribējuši.Pašu klātā galda ēdienu smarža jaucas ar vīstošo bērzu un tumši violeto ceriņu smaržu, un mēs atkal esam skolēni ar saviem sapņiem un ilgām, ar nākotnes cerībām.Mūsu tikšanās tradīcija ir apsveikt klasesbiedrus apaļajās jubilejās — šogad 75 gadu jubileja pat sešiem! Kā saka Lilija, ”varens metiens”… Skan apsveikuma vārdi, nodziedam Latvijas himnu, jubilāri saņem dāvanas un ziedus. Tādos brīžos aizmirstas visas raizes, slimības — visi esam jautri, asprātīgi. Šoreiz norunājam par slimībām un politiku nerunāt, jāskan tikai labiem vārdiem, jāuzņem sevī viss pozitīvais, ko dod daba, draugu klātbūtne, labestība un sirsnība, kas staro no klasesbiedru acīm.Dodamies arī nelielā ekskursijā uz Aiviekstes HES. Aiviekstes tumšie ūdeņi, klusi čalojot, atgādina bērnu dienas. Kavējamies atmiņās par skolas dienām, kad nosargājām savu iemīļoto vēstures skolotāju no darba zaudēšanas, nokārtojot vēstures eksāmenu tikai labi un teicami, un skolotāja turpināja mūs mācīt.Dzīve mūs izsvaidījusi pa dažādām vietām, daudz dažādu šķēršļu bijis jāpārvar, jāpiedzīvo grūtības un zaudējumi (Sibīrijas plašumi, netaisnība), bet visi esam palikuši cilvēki ar karstām, jūtīgām sirdīm, mīlot savu skolu un klasesbiedrus.Uz tikšanos nākamgad!
