Iet gadi, bet mūsu klasesbiedru draudzība, kas sākusies pirms vairāk nekā pusgadsimta, turpinās, katru gadu kļūstot ciešāka, nepieciešamāka. Arī šogad, tuvojoties 5. jūnijam, norunātajai tikšanās reizei, sirds sāka pukstēt straujāk, dienas ritēja lēnāk.
Šoreiz tikāmies Koknesē, netālu no Pērses, skaistā viesu namā. Pagājuši jau 57 gadi, kopš aizvērām tagadējās Pļaviņu novada ģimnāzijas durvis, taču esam tie paši, kuri reiz prata noorganizēt pirmo absolventu salidojumu, brauca viens pie otra kartupeļu talkās. Aizvadītajos gados bijuši gan priecīgi, gan pārdzīvojumiem un rūgtuma pilni brīži, taču neesam zaudējuši optimismu, humora izjūtu.
Esam atbraukuši septiņpa-dsmit — visi, kuri vienmēr centušies būt salidojumos. Īpašs prieks šoreiz mums ir par Birutu no Iršiem, kura, kaut arī pārvietojas ratiņkrēslā, mūsu vidū jūtas tikpat labi un omulīgi kā sendienās. Priecājamies pēc ilgāka laika savā vidū redzēt arī Ēriku no Tukuma novada. Kā vienmēr optimistisks un humora pilns ir Aivars, kurš uz katru salidojumu mēro ceļu no Dobeles. Tāpat nevienu nenobiedē garais ceļš no Valmieras, Siguldas un Rīgas.
Šogad lielā jubileja ir Rasmai — viņai dāvinām krāšņus pavasara ziedus, dzejas rindas un laba vēlējumus.
No rokas rokā ceļo Rasmas izveidotais albums par Kokneses skaistākajām, tagad zudušajām vietām, salidojumu fotogrāfijas. Spriežam par to, vai esam jaunajā paaudzē ieaudzinājuši kaut ko vērtīgu, paliekošu. Ja tas ir izdevies un to ieraugām kaut dažos cilvēkos, tas jau ir daudz. Aivars atceras piedzīvoto Sibīrijas tundrā, turienes cilvēku paražas, dzīvesveidu.
Vēlāk dodamies uz topošo Likteņdārzu — visus iepriecina ābeļu aleja. Apskatām arī Kokneses pilsdrupas un parku.
Nemanot pagājušas stundas, diena sliecas uz vakara pusi. Esam sasmēlušies dzīvesprieku, jautrību, biedriskumu visam nākamajam gadam.
