Kā pagales grēdā — vienu pie otras — sevī liksim vārdus un domas.
Kā pagales grēdā — vienu pie otras —
Sevī liksim vārdus un domas.
Kā svētītu maizi tos glabāsim —
No sirds taču dotas.
Vēl zaļš un negatavs tas ābols,
Vien baltie ziedi nobiruši tikko,
Un sīka ābola sirds — zaļais kodols —
Ar abām rokām turas, neatlaiž ābeli līko.
Saldu pasauli skābs ābols lūdz,
Kur brūnas kamenes un medus bites dūc,
Un liepziedu saldumu pašā iekšā vēl,
Saules siltumu un drosmi, lai vasaru atdot nav žēl.
Tad ar smaidu atcerēties
Kaut visstingrāko rājienu no saules,
Kura prata gan rāt,
Gan vienmēr mīļi papaijāt.
Mīlēts un lolots,
Salnās un vējā izturēt mācīts,
Par tik daudzko paldies sacīts —
Tādam ābolam vienmēr būs kur nokrist!
