Izlasījusi kādas lasītājas kritisko rakstu par skolu, pēkšņi sapratu, ka man arī ir kas sakāms. Jo esmu skolotāja. Cilvēki, kuri negatīvi runā par skolu, parasti izvēlas tādus piemērus, kad viņiem neapšaubāmi ir taisnība.
Izlasījusi kādas lasītājas kritisko rakstu par skolu, pēkšņi sapratu, ka man arī ir kas sakāms. Jo esmu skolotāja.
Cilvēki, kuri negatīvi runā par skolu, parasti izvēlas tādus piemērus, kad viņiem neapšaubāmi ir taisnība. Tas ir tik viegli — pieķert kādu skolotāju pārkāpjam savas pilnvaras (domāts — cilvēktiesības) un prom uz avīzi vai Izglītības pārvaldi! Ceru, ka viņi gūst kādu gandarījumu.
Es nekad mūžā neesmu lasījusi kādas mātes, tēva vai vecmāmiņas rakstu par to, kā skolotājs izvilcis viņu bērnu no nezināšanas muklāja, aizvedis līdz olimpiādei vai palīdzējis iegūt augstu vietu zinātnisko darbu konkursā. Vienkārši tik labi iemācījis savu priekšmetu, ka dēls vai meita lepojas ar augstāko atzīmi kursā vai sekmīgi mācās ārzemēs (žurnālistu raksti šoreiz neskaitās). Daudziem vecākiem šķiet, ka bērna nopelni ir paša sasniegums, kamēr pie visām neveiksmēm vienmēr vainīgs skolotājs. Aplami! Lielāko daļu personīgo panākumu, mazu vai lielu, skolēns guvis ar daudzu skolotāju darbu, kaut arī tas nav izmērāms lielums.
Vai zināt, kad vecāki nāk uz skolu? Tad, kad ir nepatikšanas. Līdz tam brīdim gadiem ilgi daudzi nepazīst pat sava bērna klases audzinātāju, jo tad uz ielas nav jāsveicinās. Var sazināties tikai “ar dienasgrāmatu”. Gadās, skolotājs mācījis bērnu piecus gadus, bet vecāki ne reizi nav piegājuši skolotājam, lai pateiktu kādu vārdu, kaut uz ielas diendienā gājuši garām.
Pazīstama arī plaši lietota taktika, kad vecāki maskē savu vainas apziņu ar uzbrukumu. Piemēram, kad māte ieradusies skolā uz pārrunām par dēla, kurš pieķerts diskotēkā lietojam alkoholu, uzvedību, pirmais teikums, ko viņa saka, ir: “Kāpēc dienasgrāmatā nav ieliktas atzīmes?”.
Vēl kāda vecāku grupa bieži lieto klasisko teicienu: “Kas tagad skolās notiek? Manā laikā kaut kas tāds nebija iedomājams!”. Taisnība, taisnība. Arī es atceros. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados skolotāji nebija ne gudrāki, ne iecietīgāki. Savādāka bija skolēnu un vecāku attieksme pret skolu. Nebija iedomājams, ka māte vai tēvs aizietu uz skolu un pieprasītu no skolotāja paskaidrojumus par to, kāpēc viņu dēls nesekmīgs, vai klases vecāku sapulcē tā “noliktu” klātneesošu skolotāju, ka klases audzinātājai ausis sāk svilt. Manai mātei vispār nebūtu ienācis prātā, ka sliktas atzīmes ir kāda cita vaina, nevis pašas bērna, un nebija jau viņa nekāds izņēmums.
Vecāki, īpaši vecvecāki, dzīvo ar rozā brillēm uz acīm. Viņi bieži vien pat nevar iedomāties, kādus “numurus” viņu lolojums izstrādā skolā, jo pazīst bērnu tikai no vienas puses. Iespējams, jums grūti noticēt, ka divpadsmit gadu vecs puika no ļoti kārtīgas ģimenes, saņēmis mazāku atzīmi nekā cerējis, var skolotājai pateikt: “Stulbā!”. Septiņpadsmit gadu vecs jauneklis pēc tam, kad trīsreiz vecāka skolotāja teikusi: “Lūdzu, apklusti!”, atcērt: “Pati aizveries!”. Jūs varat iztēloties stundā lidojam pa gaisu grāmatas tikai tāpēc, ka skolēns sadusmojies? Pavisam parasta lieta ir izskriet no klases un aizcirst durvis. Ne viens vien skolotājs dzirdējis teikumu “Jums nav tiesību!” vai “Tas ir jūsu pienākums!”. Jūs tagad domājat — tas taču nav par manu bērnu. Neesiet tik pārliecināti!
Grūti iztēloties šādu bērna uzvedību pastā, veikalā vai poliklīnikā, vai ne? Tikai skolā viņš beidzot drīkst visu.
Savas ģimenes attieksmi pret skolu visnaivāk nodod bērns, kurš skolotājas sacītajam, lai iedod dienasgrāmatu, kurā ierakstīt, ko nupat darījis, bravūrīgi atbild: “Varat rakstīt, mamma tāpat man neko neteiks!”. Skolotājiem nav grūti saskatīt, kurā ģimenē par skolu runā tikai negatīvi, jo bērns ir ģimenes spogulis. Jo vairāk vecāki piesātina bērnu ar savu nepatiku pret skolu, jo lielākas problēmas tas sagādā bērnam, nevis vecākiem. Bērns vispirms nonāk konfliktā ar skolotāju, jo neapzinās, ka labu attiecību veidošanai vajadzīga arī paša pozitīva attieksme un cenšanās. Kur lai viņš gūst labvēlīgo attieksmi, ja pieaugušie apgalvo, ka skola ir slikta? Tāds un tāds skolotājs ir maita, citu vispār sen laiks no skolas padzīt, jo viņš neko nesajēdz. (Tādi izteikumi aplinkus bieži nonāk skolotāju ausīs, dzirdēti saviesīgos pasākumos vai tirgus laukumā.)
Es mīlu savus skolēnus, lai arī kādi viņi ir. Es nemīlu tos vecākus, kuri ir akli un nesaprot, ka vissvarīgākie bērna audzinātāji ir viņi paši.
Skolotāja
(autore redakcijai zināma)
