Mazzalvietes Kristīnes Sermules dzīvi pašlaik var salīdzināt ar strauji iegrieztu riteni. Jo vairāk dara, jo ātrāk rats griežas. Bet labākā dāvana dzimšanas dienā, kas svinama jūnija sākumā, būtu miers un klusuma pilnas dienas Itālijā. Ja ne gluži tik tālu, tad vismaz tepat Mazzalves “Irbītēs”.
Atpakaļ uz laukiem
Kristīne dzimusi Liepājā. Tēva, diplomēta agronoma, darbavietas maiņas dēļ ģimene pārcēlās uz tālo Mazzalvi. Bet pilsētā pie jūras palika radinieki, un, kad vēl tēvs bija dzīvs, reizi gadā, atvaļinājuma laikā, viņus apciemoja. Tagad turp dodoties tik kapusvētkos. Pēc trešā gadu desmita Kristīnes senču saknes liekot sevi manīt, un arvien biežāk domās viņa pastaigājoties gar jūras malu. Ja tagad jautātu trīs karstākās vēlēšanās, viena no tām būtu — dzīvot un strādāt Liepājā.
Bet Mazzalvē pabeigusi pamatskolu, vēlāk arī Valles vidusskolu un iestājusies Rīgas pārtikas skolā. Šķita, konditore — tā ir īstā profesija, jo — lai kas dzīvē notiktu, vienmēr būs paēdusi. Gadu Kristīne nostrādāja Mazzalvē kolhoza ēdnīcā. Kopsaimniecības valstī likvidēja, un nākamā darba vieta bija pansionāta “Mēmele” virtuvē. Pēc pusgada dzīve ieviesa korekcijas, un Kristīne nokļuva Rīgā, jo pieņēma piedāvājumu strādāt Āgenskalna tirgū. Piecos Rīgas laika gados iepazinusies ar dzīvesbiedru Jāni, un piedzima Ronalds un Gerda. Dvēselē būdama lauku bērns, brīvību un plašumu vēlējās sniegt arī bērniem, tāpēc nolēma pārcelties atpakaļ uz mātes mājām Mazzalvē. Par laimi, arī vīram te piedāvāja darbu kokzāģētavā.
Vēlas sargeņģeli
Jau astoto gadu Kristīne pati strādā specializētajā valsts sociālās aprūpes centrā “Mēmele”. Sākumā kā aprūpētāja, līdz sajuta sevī vēlmi darīt ko vairāk. Iekšējā balss teica — tev jāmācās! Vēlējusies pievērsties psiholoģijai. Vajadzējis stimulu, grūdienu, lai ko sāktu. Centra direktore Mārīte Grigāne atbalstījusi Kristīnes vēlmi studēt, bet ieteikusi fizioterapiju. Pirmajā brīdi šķitis — kur es un šāda profesija? Domājusi — tas ir kas nereāls, bet vēlāk pierādījies, ka neapzināmies to, cik daudz spējam, līdz nesākam ko darīt. Pirms četriem gadiem iestājusies neklātienē Latvijas Sporta un pedagoģijas akadēmijā, bet nākamgad jau saņems diplomu. “Tagad varu atzīt, ka fizioterapija — tas ir mans lauciņš. Patīk ārstnieciskā vingrošana, masāža, ūdens procedūras. Ja cilvēki atgriežas pie manis, tas rada gandarījumu par paveikto. Pēc Pārtikas skolas beigšanas gan tā nedomāju. Vēlējos nopelnīt savu naudu, palīdzēt mātei un māsai. Bet tagad, kad augstskola gandrīz jau pabeigta, apzinos, ka vēl varu daudz izdarīt,” teic mazzalviete.
Ar studijām un darbu ikdiena ir noslogota, brīvā laika maz, bet Kristīne ievēlēta arī par Ērberģes luterāņu draudzes vecāko. Saistība ar baznīcu atnākusi ar izjūtu, ka jākristī bērni. Lai viņiem būtu savs sargeņģelītis. Bet kamēr pati nebija kristīta, tā palika tikai izjūtās. Tādēļ iepazinusi arī baznīcu un pēc gada draudzes locekļi vienbalsīgi ievēlējuši par vecāko. Piekritusi trim gadiem, bet nu jau aizrit sestais šajā amatā. Tas prasa laiku arī brīvdienās, īpaši vasarā — uzpošot dievnamu un sagaidot ekskursantus.
Vairāk brīvības
“Cilvēki šad tad saka, ka neprotu atteikt, bet, pirms teikt “nē”, padomāju: ja man vajadzētu palīdzību, vai patiktu saņemt atteikumu?” saka Kristīne.
Divas reizes nedēļā vakaros Kristīne vietējos māca vingrot. Agrāk arī korī esot dziedājusi, bet, nespējot visu apvienot, no dziedāšanas atteikusies. Pēc studijām gan plānojot tai pievērsties no jauna.
Vāveres ritenis iegriezts, bet apstāties pagaidām nevēloties. Tā vietā lai laiku pavadītu pie televizora vai datora, viņa labāk izvēlas mācīties autovadītāju kursos un drīzumā cer iegūt vadītājas apliecību. Tad vingrošanu varēs vadīt kaimiņu pagastos — vairāk naudas, vairāk neatkarības. Pašai vien jādara, jācenšas, jo neviens uz paplātes neko gatavu nepienesīs. — Skola ir mana nākotnes maize, jo ar to nopelnīšu naudu bērnu izglītošanai. To arī skaidroju meitai un dēlam, kad viņi pārmet manu aizņemtību. Uzskatu — lai bērniem dotu labu izglītību, jāmācās arī pašai,” domā Kristīne.
Ome vārtos
Ja ir brīvs brīdis, Kristīne labprāt lasa grāmatas par vēsturi, medicīnisko literatūru vai skatoties dokumentālās filmas. Tad nešķiet, ka laiks nelietderīgi notērēts. Vēl sirdij tuva ir apzaļumošana, un drīzumā pagalmā gribētos ierīkot strūklaku. No fiziskām aktivitātēm vasarā aizrauj futbols — gan darbā brīvākā laikā, gan mājās kopā ar ģimeni, tuviniekiem, kaimiņiem. Tad vārtos stāv omīte. Dēls mammai allaž ierādot vārtsarga pozīciju, bet, kad nav vairs glābiņa no odiem, palaižot uzbrukumā.
Ja būtu iespēja izrauties no ikdienas steidzīgā ritma un brīdi laiku veltīt tikai sev, Kristīne vēlētos ceļot, apskatīt pasauli. Kopš skolas laikiem īpaši vilinoša ir Itālija. Saule, kalni. Tur “atslēgtos” no cilvēkiem, ikdienas, pasaules. “Varbūt noderētu kāds, kurš mani aptekalē, palutina, lai nebūtu jādomā par mājas kopšanu, ēdiena gatavošanu,” saka jubilāre.
