Oktobra pirmās nedēļas nogalē rudens pēdējos skaistākos ziedus kopā ar mīļiem pateicības vārdiem nesam skolotājiem, cilvēkiem, kuriem uzticam dārgāko — savus bērnus.
Oktobra pirmās nedēļas nogalē rudens pēdējos skaistākos ziedus kopā ar mīļiem pateicības vārdiem nesam skolotājiem, cilvēkiem, kuriem uzticam dārgāko — savus bērnus. Ja bērniem skolā jāpavada visa nedēļa, citiem arī ilgāks laika posms, skola kļūst par otrajām mājām, bet skolotāji — par otru ģimeni.
Šādu skolu un skolotājus iepazinām pirms astoņiem gadiem, kad Kokneses speciālajā internātskolā—attīstības centrā pirmo reizi izveidoja klasi bērniem ar īpašām vajadzībām. Arī mūsu jaunākais dēls, tāpat kā veselie vienaudži, varēja sākt skolas gaitas.
Atceros, pirmo skolas dienu gaidījām ar lielām bailēm, neziņu un nedrošību. Kuriem vecākiem gan sirds nenodrebētu, atstājot slimu, nevarīgu bērnu visu nedēļu toreiz vēl svešu skolotāju un auklīšu gādībā. Paši sev neskaitāmas reizes uzdevām jautājumu: varbūt labāk palikt mājās, drošībā? Nolēmām pārrunāt šo problēmu ar skolas direktori Maiju Grundu. Direktore ar mierīgo un labestīgo attieksmi, pārliecinošajiem un profesionālajiem argumentiem viesa uzticību, un mēs, vairs ne mirkli nešauboties, izlēmām, ka bērnam skolā būs labāk. Šo lēmumu astoņu gadu laikā neesam nožēlojuši ne reizi.
No pirmās skolas dienas esam kopā ar audzinātāju Viju Popoviču, kuras stingrajā, taisnīgajā un reizē iejūtīgajā vadībā bērni apguvuši un turpina apgūt dzīvei nepieciešamās prasmes, darba mīlestību un saskarsmes gudrības. Nav izsakāms prieks un pārsteigums, redzot, kā bērni, kuri nevarēja noturēt rokā karoti, nemaz nerunājot par spēju pašam saģērbties, pēc kāda laika iemācījās gan paēst, gan apģērbties un pat aizpogāt pogas.
Soli pa solim kopā ar audzinātājām Viju Popoviču un Aļonu Lagunu, pārējiem skolotājiem esam priecājušies par aizvien jauniem bērnu sasniegumiem. Likās, ka rakstīt un lasītmāka ir mūžam nesasniedzams sapnis, bet skolotājas Benitas Mamedovas pacietība un prasīgums darīja brīnumus — pamazām apgūtas arī šīs prasmes. Redzot amatu mācības stundās skolotāja Aināra Beitika vadībā pagatavotos glītos un praktiskos koka izstrādājumus, grūti noticēt, ka tos veidojušas kādreiz tik neveiklās bērnu rokas. Skolotāja Aināra stundās ar lielu interesi un patiku bērni apgūst arī datorzinības.
Skolotājas Gitas Boļšakovas zīmēšanas stundās paveiktais ir apbrīnas vērts. Vērojot Ivetas Bērziņas mūzikas stundu ierakstus video, pārsteidz bērnu dziedātprieks un atraisītība, pozitīvā attieksme, savstarpējā uzticēšanās un labestība, kas vieno skolotāju un bērnus.
Cik daudz pacietības, mīlestības un profesionālās gudrības vajag, lai mācītu bērnus ar īpašām vajadzībām un panāktu viņu attīstību! To saprot tikai tie, kuriem ir šāda problēma. Mums, vecākiem, šī skola un skolotāji ir devuši vēl ko vairāk par iespēju izglītot savus slimos bērnus — drošību, prieku, cerību un ticību, ka varbūt arī viņi, mūsu slimie bērni, atradīs savu vietu šajā dzīvē un sabiedrībā. Ja vien veselie, stiprie un bagātie sapratīs un gribēs palīdzēt.
Mums, “astotajiem C”, šajā skolā palicis vēl viens gads, bet ko darīt tālāk? Būtu nepieciešams īpašs nodarbinātības centrs skolu beigušajiem jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Tas būtu taisnīgi godprātīgā valstī. Tikai, vai mēs tādā dzīvojam? Ļoti gribas ticēt, ka direktorei Maijai Grundai un viņas kolektīvam izdosies piepildīt mūsu kopīgos sapņus un ieceres.
Kokneses speciālās internātskolas 8.c klases audzēkņa Ilmāra vecāki
