Kad paziņa Anitu puspajokam, pusnopietni aicināja braukt uz Vāciju trīs mēnešus pastrādāt par aprūpētāju kādā ģimenē, viņa atteica: “Kāpēc gan ne!”. Vēl jo vairāk tāpēc, ka bija palikusi bez darba un jaunu atrast nekādi nevedās.
Tagad viņa ir atgriezusies un dalās pārdomās par tur pavadīto laiku. Viņas piedzīvotajā kā atspulgā redzams ne tikai vāciešu dzīveslīmenis, bet izgaismojas arī pašas rakstura īpašības.
Pasauc ar
zvanu
— Es aprūpēju 92 gadus vecu kungu Gerhardu, kura dzīve pēc insulta ritēja ratiņkrēslā, — stāsta Anita. — Man vajadzēja viņam rītos palīdzēt piecelties un vakarā aiziet gulēt, uzklāt gultu, pasniegt maltīti, uzkopt istabu, divas reizes dienā pamasēt kājas, izvest ratiņkrēslā pastaigās un visur citur, kur viņš vēlas (uz kafejnīcu, banku, vecļaužu aprūpes centru). Dzīvesvieta un ēdiens man bija bez maksas, par darbu Gerharda kungs katru mēnesi man izmaksāja algu, kura bija četru Latvijas minimālo algu apmērā. Viņa sieva Lizete bija 10 gadu jaunāka. Bērnu viņiem nebija. Pāris dzīvoja personīgajā mājā, man bija atsevišķa istabiņa pagrabstāvā. Kad bija nepieciešama mana palīdzība, mani pasauca ar zvanu.
Pedantisks un precīzs
Katru rītu astoņos man Gerhardam bija jāpalīdz piecelties un apģērbties. Biju jau iepriekš dzirdējusi par vāciešu pedantismu, bet pie sava aprūpējamā to varēju izbaudīt pārpārēm. Piemēram, ja es no rīta pie viņa ierados minūti vēlāk, viņš jau bungoja ar pirkstu pa pulksteņa ciparnīcu, norādot, ka neesmu precīza. Bet kā viņš smērēja sviestmaizes — perfekti, no viena stūrīša līdz otram, lai neviens milimetrs nepaliek neapsmērēts. Atceros, reiz viņš man lūdza atnest no virtuves sviestmaizi. Es ātri to uzziedu, uzliku desu un iedevu viņam. Kungs aizrādīja par paviršību un manu darbu “pārstrādāja”. Var jau būt, ka pedantiskums ir viņa profesijas dēļ, jo Gerhards savulaik bijis arhitekts, un, cik nopratu, viņam piederējis arī savs birojs. Viņš, piemēram, vienmēr pierakstīja, cikos sieva izbrauc ar mašīnu no mājas un cikos atgriežas.
Kad Gerhards man izmaksāja algu, bija jāparakstās kvītī. Iepriekš jau brīdināja, ka vārdam un uzvārdam jābūt kārtīgi salasāmam.
Sprigana kundze
Gerharda sieva Lizete bija diezgan sprigana dāma — daždien pa trim reizēm dienā brauca iepirkties vai kādās citās darīšanās. Reizi nedēļā viņa brauca uz peldbaseinu un frizētavu. Friziera pakalpojumiem viņa tērēja ap 60 — 70 eiro.
Brīvdienās pie Lizetes nāca draudzenes. Tad viņas rosījās pa virtuvi, gatavoja kaut ko ēdamu, dzēra vīnu. Viņu pulciņam piebiedroties vienmēr aicināja arī mani. Tā bija jauka kompānija. Viena no draudzenēm bija kaimiņiene — 75 gadu veca vecmeita. Viņa parasti stāstīja par savu kaķi. Lai gan likās, ka viņai nav nekādu veselības problēmu, sestdienās pie viņas nāca apkopēja uzkopt māju. Tā bija krieviete — sieviete jau pensijas vecumā. Man viņa teica, ka tā vismaz īsinot laiku, citādi esot garlaicīgi. Arī pie maniem saimniekiem brīvdienās nāca mājas tīrītāja —viesstrādniece no Polijas. Katru nedēļu pie viņiem mājās ieradās arī kāju pēdu aprūpētāja — ļoti vīzdegunīga vāciete.
Neatzīst jaunās
tehnoloģijas
Manam aprūpējamajam viss bija saplānots un kā pa plauktiņiem salikts. Piemēram, man Gerhards regulāri bija jāved uz banku, jo visas rēķinu lietas kārtoja viņš. Savulaik daudz naudas viņš atvēlējis dažādiem labdarības fondiem, arī tagad daždien viņš saņēma pa astoņām deviņām vēstulēm ar lūgumu ziedot vai pateicību par palīdzēšanu. Mani saimnieki nebija draugos ar jaunajām tehnoloģijām — viņiem nebija ne datora, ne mobilā tālruņa. Mājās bija stacionārais telefons.
Vairākkārt pie Gerharda ciemos bija atbraukuši radinieki. Tādās reizēs Gerhards vienmēr pateicās un iedeva viņiem naudu benzīnam.
Vājība — avīzes un kūkas
Gerhardam bija viena vājība — avīzes. Lai gan, šķiet, viņam būtu ērtāk klausīties televīzijas un radio ziņas, taču viņš bez lasīšanas nevarēja. Tas bija jau izstrādāts rituāls — pēc brokastīm Gerhardam uz galda bija jābūt avīzei, kuru parasti no pastkastītes izņēma sieva. Atceros, reiz gandrīz vai izcēlās ģimenes skandāls. Gerhards paēda brokastis un konstatēja, ka avīzes nav. Jautāja sievai, bet viņa atteica, ka tūliņ brauks uz baseinu, un nezina, kur palikusi avīze. Lizete šad tad šo to mēdza aizmirst. Es ieminējos, ka vajag pārbaudīt pastkastīti, varbūt laikraksts nemaz nav izņemts. Protams, tā arī bija.
Gerhards bija liels kūku cienītājs. Mēs bieži braucām uz kafejnīcu, kur man kompānijas pēc tās bija arī jāēd, kaut gan man tās nebūt nepatīk. Bet visādi citādi viņi ēda samērā vienkāršu ēdienu. Lizete jau iepriekš brīdināja, ka ēdiena gatavošana nav viņas vaļasprieks, un to varēja redzēt. Vārot zupu, viņai parasti iznāca biezzupas, Lizete pirka lielākoties pusfabrikātus, desiņas, daudz ēda sviestmaizes, lietoja asas mērces. Apbrīnoju viņus — ne viņiem kuņģi sāpēja, nekā. Gerhards vakaros dzēra pa trim tasēm kafijas, tāpēc viņa gulētiešanas laiks nebija prognozējams — citreiz tas bija ap pusdesmitiem, bet dažkārt ap pusvienpadsmitiem vakarā.
Dejo visi
Īpašas mums bija piektdienas. Tad mēs devāmies uz balli veco ļaužu aprūpes centrā. Es Gerhardu stūmu ratiņos, bet Lizete brauca ar mašīnu. Tā viņiem bija īpaša diena — viņi pucējās, Gerhards ģērba rakstainu jaku un pirkstā uzmauca zelta gredzenu. “Dzīvās” mūzikas pavadījumā dejoja visi — dāmām nevajadzēja gaidīt, kad nāks lūgt kāds kavalieris. Arī ratiņkrēslos sēdošie varēja piedalīties — kaut vai vicināt rokās salvetes. Bieži vien svētdienās mēs uz aprūpes centru gājām pusdienās.
Lai gan Gerhardam bija daudz gadu, viņš sevi mīlēja — gandrīz katru dienu pats skuva bārdu un lietoja “Nivea” krēmu, ar ko pamatīgi noklāja seju un pat izskatījās jaunāks par savu kundzi, kura miesās bija kārnāka. Katru dienu viņš arī vingroja. No medikamentiem Gerhards ar kundzi lietoja tikai tādus, kas patiešām uzlabo vecu cilvēku dzīves kvalitāti. Tie bija sirdi un asinsvadus stiprinoši līdzekļi. Nervus nomierinošie un pretstresa līdzekļi viņiem bija sveši. Un kam gan viņiem tie, ja nav nekādu raižu par dzīvošanu.
Emocionāli grūtāk
Manuprāt, šādu darbu vajadzētu izmēģināt ikvienam, lai apjaustu, kā tas ir, kad tu esi viens starp svešiniekiem. Darbs jau it kā kaulus nelauza, bet emocionāli tas man bija ļoti grūts laiks. Varbūt arī tāpēc, ka pirmo reizi viena biju tik tālu no mājām. Traucēja arī valodas barjera, tik labi to nezināju, un Gerhards piedevām pēc insulta neskaidri runāja, brīžiem pat sieva nesaprata, tāpēc radās pārpratumi.
Kad es saņēmu pēdējo algu un devos uz lidostu, es neizjutu skumjas par šķiršanos. Lai gan gandarīja nopelnītais, tomēr lielāko prieku sagādāja tas, ka beidzies mans atkarības laiks. Taču, ja ir jāizvēlas dzīvot bezdarbībā vai strādāt, esmu par otro variantu. ◆
