Augstums, aukstums, grūtības, fiziska un morāla rakstura izaicinājumi, spēka robežas meklēšana — tas aizrauj pļaviņieti Kristapu Medni. Prieku rada apziņa, ka Latvijā ir jaunieši, kuriem rūp šī zeme, kuri vēlas te dzīvot un veidot vidi, kas būtu tīra, patīkama, un kuriem ir svarīgs apkārt notiekošais.
Lai pienes uz paplātes
— Kas jūs saista Pļaviņās?
— Šī ir mana dzimtā pilsēta, kurā pagāja bērnība, skolas laiks. Te dzīvo daļa manu bērnības draugu. Esmu izbraukājis Latviju krustu šķērsu, bieži kontaktējos ar cilvēkiem un secinu, ka Pļaviņās ļaudis ir citādi. Nospiestāki, sevī ierāvušies. Varbūt tikai man tā šķiet? Ļoti daudzi jaunieši iespēju trūkuma dēļ no šejienes aizbrauc, pilsēta kļūst tukša. Jūtu cilvēkos arī lielu nevēlēšanos kaut ko darīt.
— Vai nav tā, ka iespējas jārada pašiem?
— Latviešiem tā ir problēma — gaida, kad pienesīs uz paplātes. Esam raduši, ka visu iedod, tāpēc vienmēr gaidām kādu. Ilgstoši esot okupētiem, salīkusī mugura jau ir gēnos. Tikai retais var iztaisnoties un pateikt: esmu lepns par sevi, savu valsti, gribu kaut ko mainīt.
— Kur jūs studējat?
— Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Taču tagad man ir akadēmiskais gads. Pēc sarunas ar vienu šīs fakultātes absolventu sapratu, cik mazas darba iespējas ir vēsturniekam. Esmu pārdomājis un jau izvēlējies citu augstskolu un citu profesiju. Vēlos apgūt tiesību zinātnes.
Dziesmas izlieto
un izmet
— Kas ikdienā iedvesmo, rada vēlmi darboties?
— Liela nozīme ir mūzikai. Bez tās neko nespēju darīt. Austiņās vienmēr kaut kas skan, pat gulēt ejot. Radošajā un darbīgajā procesā klausos klasisko mūziku, kas rada harmoniju, atbrīvo. Kad pārvietojos no viena punkta līdz otram, klausos kaut ko iedvesmojošu, enerģiju radošu. Vienu dziesmu varu noklausīties pat simt reižu pēc kārtas, to izsmeļu līdz pēdējam, izlietoju un izmetu. Ir tik daudz dziesmu un labas mūzikas, un man ir milzīgs prieks, kad atklāju kaut ko jaunu. Arī latviešiem ir ļoti laba mūzika — viss latviešu roka zieds, alternatīvā mūzika un cita. Grāmatas iedvesmo — Viktora Suvorova “Ledlauzis”, Orvela “Dzīvnieku ferma”.
— Kāda, jūsuprāt, ir mūsu jaunā paaudze?
— Saskatu draudus jauniešu fiziskajai un garīgajai attīstībai no globalizācijas, no globālā tīmekļa. Tas izveidos vēl vairāk līkmugurainu jauniešu, nesportisku un fiziski nespēcīgu. Daudzi dzīvo virtuālo dzīvi, kam ar realitāti ir maz saistības. Cik daudz laika cilvēki pavada pie datora vai ieurbušies viedtālrunī! Mana bērnība bija citāda, toreiz vēl spēlēja futbolu, gāja peldēties, brauca ar riteņiem. Internets nav slikts, bet vajadzētu izvairīties no galējībām un rast vidusceļu. Jauniešu fiziskā sagatavotība katru gadu kļūst aizvien vājāka. To var redzēt, salīdzinot, piemēram, sasniegumus skolās pirms desmit gadiem un šobrīd. Rezultāti kļūst aizvien vājāki, jaunieši fiziski degradējas.
Kājām uz Sāremā
— Vai dzīvē visu plānojat?
— Lietās, kur esmu atbildīgs par citiem, plānoju, un vieglprātībai tur nav vietas. Taču ir situācijas, kad varu rīkoties spontāni. Kad nav pienākumu, neesmu aizņemts, varu sakravāt somu un nozust uz vairākām dienām. Neviens pat nezinās, kur esmu.
— Bieži tā darāt?
— Tiklīdz ir brīvs laiks. Tuvākā apkaime ir izstaigāta pamatīgi. Piemēram, pagājušajā nedēļā kājām devos uz Gulbeni. Gājām kopā ar kolēģi, trijās dienās aizlīkumojām. Ceļā saista daba, ainavas, miers, saulrieti. Viens no maniem vaļaspriekiem ir fotografēšana, ejot to var piepildīt. Pagājušajā gadā aizgāju uz Sāremā. Gāju lēni, pusotru nedēļu, tas bija atpūtas gājiens. Eju ne jau tikai izbaudīt dabu, tikpat būtisks iemesls ir, lai pārbaudītu sevi. Cenšos sevi maksimāli fiziski noslogot, meklēju sava spēka robežu, kad salūzīšu. Pagaidām vēl neesmu atradis. Tāpēc bieži sevi pakļauju lielam riskam, lielām slodzēm. Treniņi, pārgājieni, smaiļošana, aizrauj viss, kas saistīts ar aktīvu atpūtu. Pārgājienu var padarīt grūtāku, paņemot līdzi mazāk pārtikas un ūdens, nekā būtu nepieciešams. Vai ziemā, ejot mīnus 20 grādu salā, paņemot līdzi minimumu. “Ielikt” sevi ekstremālos apstākļos un mācēt izdzīvot. Tāda īsta izdzīvošanas skola Latvijā gan nav iespējama, jo te ir ceļi, cilvēki, visas iespējas atrast palīdzību.
Spļāviens sejā liks domāt
— Ātrāk salūztu garīgi vai fiziski?
— To grūti nodalīt. Ja esi emocionāli spēcīgs, tad arī fiziski var paveikt vairāk. Sāpes ir galvā. Cik stiprs ir gars, tik spēcīga arī miesa. Bet, lai ko dara, vienmēr ir jābūt atbildēm uz jautājumiem — kāpēc tas ir vajadzīgs, kāpēc tas jādara?
— Tomēr šie treniņi ir tāda kā sevis spīdzināšana… Teicāt, ka pirms sarunas bijāt treniņā. Ko jūs darījāt?
— Skrēju pa šķēršļotu apvidu, kur nav ne taku, ne ceļa. Mežs, grāvji. Reizi nedēļā cenšos to darīt. Trenējos pēc izjūtām. Piemēram, vienu mēnesi katru dienu skrēju desmit kilometru. Pēc tam biju sevi izsmēlis. Tie nav pareizi treniņi, taču labāk daru tā, kā jūtos. Man būtu grūti darīt tikai pareizas lietas. Visam, ko daru, ir sava filosofija, dziļāki iemesli.
— Vai jau sen fotografējat?
— Esmu amatieris, tikai nedaudz ilgāk kā gadu. Par fotokameras iegādi konsultējos ar fotogrāfi, viņu sauc Madlēna, un viņai jau bijušas vairākas personālizstādes. Nopirku fotoaparātu un lēnām pašmācībā mācos. Izzināt pašam ir interesanti, tas ļauj “izgaršot” daudz ko, kas ir liegts, ja mācies pie skolotājiem. Fotografēju dabu, celtnes, nedzīvas lietas, galvenokārt tās ir makrofotogrāfijas. Gribētu sarīkot personālizstādi, bet šobrīd, sadarbojoties ar Madlēnu, plānojam izveidot kopīgu izstādi. Vēlos uztaisīt vairākas provokatīvas bildes, kas cilvēkiem liktu domāt. Lai, skatoties fotogrāfiju, justos kā saņēmis spļāvienu sejā. Tāpēc, ka man interesē, kas notiek ar šo vietu, kurā es dzīvoju. Tāpēc, ka gribu teikt: latvieti, nepīpē, nedzer, nodarbojies ar sportu, esi veselīgs, sakop apkārtni! Spļāviens sejā — tas varbūt nav īsti pareizi, bet, ja neliks cilvēkiem domāt, nekas nemainīsies.
Nolaisties no
augstākajiem tiltiem
— Viens no jūsu vaļaspriekiem ir celtņu “iekarošana”. Kad sākāt ar to nodarboties?
— Pirms aptuveni trijiem gadiem man radās “netikums” palodāt pa sienām, tiltiem, dažādu veidu konstrukcijām, lieliem kokiem. Patīk augstums, un viens no sapņiem, ko gribu realizēt, ir uzkāpt kādā kalnā, piemēram, Monblānā. Pagaidām kāpju, kur vien iespējams, šad tad uz kādas mājas jumta uzkāpju arī Pļaviņās. Rīgā no nepabeigtā Gaiļezera kompleksa paveras skaists skats. Pirms kāda laika biju izvirzījis sev mērķi nolaisties no visiem Latvijas augstākajiem tiltiem, un tas ir sasniegts. Vienīgais, ko neesmu iekarojis, ir tilts Valmieras pusē, jo to apsargā. Interesantākais gadījums bija Siguldas pusē. Kad mēs tur darbojāmies, piebrauca policijas ekipāža. No situācijas mēģinājām izkulties, sakot, ka mērām tilta augstumu, uz ko viņi “laipni” norādīja, lai mēs, tilta augstuma mērītāji, vācamies projām.
— Pajautāja, cik augsts tilts?
— Jā. Atbildējām, ka astoņi stāvi.
— Vai ir bijusi vēlme iegūt oficiālu industriālā alpīnista sertifikātu?
— Par to biju domājis, tomēr sertifikāta man nav, visu, ko spēju paveikt, esmu apguvis pats. Devos uz uzņēmumu, kas sniedz industriālā alpīnisma pakalpojumus, un tajā var iegūt sertifikātu. Taču mani atrunāja — kam vajadzīgs “papīrs”, ja visu var iemācīties pats, internetā ir daudz noderīgu materiālu. Ar padomu palīdz pieredzējušākie. Puslīdz legāli to var darīt jebkurš bez sertifikāta, galvenais ir darīt pareizi.
Kad iznāk pašiem savā upē slīkt
— Kā jūs sevi raksturotu?
— Savas zemes un ģimenes patriots. Vainu vispirms meklēju sevī. Nepatīk sevi žēlot, arī tas, ka to dara citi. Vairāki mani draugi ir temperamentīgi un strauji, atvaraini kā upes. Dažreiz viņiem iznāk slīkt pašiem savā upē. Mans raksturs ir mierīgāks, tāpēc esmu tas, kurš var apturēt un likt padomāt. Draugu un paziņu lokā ir interesanti cilvēki. Man ir vaļasprieks iepazīties ar cilvēkiem. Patīk rast kontaktu ar viņiem. Aizeju Rīgā uz kādu bāru, paņemu alu, apsēžos stūrī un vēroju cilvēkus. Tajā brīdī man galvā rodas vai nu ideāla doma, ko varu izlikt uz papīra, vai arī raisās vēlme ar kādu parunāt. Vienkārši pieeju kādam klāt un sāku sarunu.
— Cilvēki vēlas runāt?
— Jā. Manuprāt, cilvēki uz bāru iet divu iemeslu dēļ — parunāties vai piedzerties. Es ar alkoholu nedraudzējos. Tas ir inde. Bāros esmu saticis daudz interesantu cilvēku, ko pats dēvēju par frīkiem. Tādā labā nozīmē. Pateicoties viņiem, esmu nokļuvis interesantās vietās, kurās citādi nonākt būtu maza iespēja. Piemēram, dzejnieku ballītē, kur ir tik noslēgts loks, ka citādi tādā nemaz netiktu, vai mazā dzīvoklītī — studijā, kur top gleznas.
— Teicāt, ka sajūtas patīk izlikt uz papīra.
— Vēl mācoties vidusskolā, 10. klasē, sāku tās piefiksēt. Rakstīju, rakstīju un sapratu, ka varu to visu salikt vienā grāmatā. Šobrīd man ir slēgts blogs, kurā var lasīt uzrakstīto. To, ko es rakstu, pats saucu par niekiem. Taču man vajag izlikt iekšējās pasaules izjūtas. Kaut kādas sāpes, kas rodas, redzot netaisnību. Novērojumus par cilvēkiem. To visu vajag izrakstīt ārā.
— Ja būtu iespēja saņemt atbildi, pamatīgu un pilnīgi patiesu, bet tikai uz vienu jautājumu, ko jūs gribētu zināt?
— Kas es esmu? ◆
