Jānis Naglis ir profesionāls kāzu fotogrāfs un jau vairākus gadus pļaviņietis. Viņš teic, ka nav interesantākais cilvēks intervijai, jo viņa ikdiena esot parasta. Pēc sarunas pārliecinos, ka tā nav un arī Jāņa darbi ir aizraujoši. Tajos visvairāk pārsteidz tas, cik fantastiski atbrīvoti ir fotografētie cilvēki, arī tie, kurus ikdienā pazīstu kā diezgan noslēgtus. Jānis savās fotogrāfijās pratis notvert īsto mirkli. Pats viņš to formulē tā — lai panāktu šo efektu, jāļauj cilvēkam vispirms justies labi pašam ar sevi.
Darba tikums — piespiedu kārtā
— Lai kļūtu par fotogrāfu, jābūt ne tikai vēlmei to darīt, bet arī kaut kripatiņai talanta?
— Ar fotografēšanu ir tāpat kā, piemēram, ar rakstniecību. Vienam padodas stāsti, citam — noveles, kas ir atšķirīgi žanri. Arī fotografējot, viens specializējas vienā jomā, otrs pievēršas citai. Katrai ir sava specifika, tikai jāatrod sava.
— Kā kļūt par fotogrāfu?
— Ir profesionālā vidusskola Rīgā, kur var iegūt fotogrāfa diplomu. Ir dažādi kursi. Pats to visu esmu apguvis pašmācībā. Mans tēvs arī bija kāzu fotogrāfs. Savulaik man nebija nekādas intereses par šo nodarbošanos. Esmu mācījies mākslas skolā un vēlāk grafisko dizainu, kas arī palīdz.
— Kāpēc jūs izvēlējāties fotografēt kāzas?
— Sākumā, visticamāk, tāpēc, ka pārzināju šo darbu, jo labs piemērs bija tēvs. No pirmajām kāzām, kurās fotografēju, neatceros ne cilvēkus, ne fotogrāfijas, tikai vietu, kur tas notika. Toreiz nedomāju ar to saistīt savu turpmāko dzīvi. Viss attīstījās darot. Sākumā pastrādāju divus gadus, un šis darbs šķita tik vienveidīgs, ka uz laiku to pārtraucu. Tolaik daudzi brauca dzīvot uz Angliju, es arī to izdarīju. Drīz gan sapratu, ka man tur nav, ko meklēt, jo gribējās darīt to, kas sagādā gandarījumu, nevis tikai to, par ko maksā. Tad Latvijā piedāvāja pafotografēt kādā pasākumā, un sākās jauns posms manā dzīvē. To noteikti ietekmēja arī darbs Anglijas viesnīcā, kur viss bija jāpaveic perfekti. Tur piespiedu kārtā nācās apgūt darba tikumu, kas pilnīgi dabiski vēlāk pārgāja uz fotografēšanu. Domāju, ka ir jāspecializējas vienā jomā, jo tikai tā var paveikt daudz un labi. Savulaik strādāju vienā fotokompānijā Latvijā, bet ar laiku kāzu foto to “pastūma” maliņā. Man gribas tajā, ko daru, ielikt visu optimālo.
— Darba pietiek?
— Pērn valstī bija 9000 laulību. Vidēji gadā fotografēju kādās 20 kāzās un necenšos uzņemties vairāk, lai varētu visu padarīt kvalitatīvi. Pēc kāzām ir apmēram 2000 kadru “melnā materiāla”, kas jāizšķiro un jāapstrādā. Tas prasa laiku. Cilvēki plāno savas kāzas vairākus mēnešus uz priekšu, un arī tagad vairāki līgumi noslēgti nākamajai vasarai. Bija gadījums, kad cilvēki pieteica, ka precēsies pēc četriem gadiem un vēlas mani par fotogrāfu. Pēc tā laika viņi mani patiesi uzrunāja. Šodien ir jābūt arī aktīvam interneta vidē, lai tevi ieraudzītu un atcerētos. Latvijā ir ap 70 kāzu fotogrāfu, un kādi 30 ir sava aroda profesionāļi.
Sapnis par Ziemassvētku kāzām
— Ziema ir klusākais periods?
— Tas ir laiks, kad galvenokārt tiekos ar klientiem, slēdzu līgumus un gatavojos aktīvajai — vasaras — sezonai. Neilgi pirms gadumijas man gan būs jāfotografē vienas kāzas. Sen gribēju kārtīgas Ziemassvētku kāzas, jo ir daudz ideju, ko īstenot.
— Ko cilvēki vēlas redzēt fotogrāfijās tik nozīmīgā notikumā kā kāzas?
— Ir fotogrāfi, kuri vairāk specializējušies portretos, bet citus, arī mani, vairāk saista atklāt pašu notikumu, kā to dara fotoreportieri. Tajā saskatu lielāku iespēju izpausties. Jāfotografē, protams, arī pozētās bildes, jo cilvēkiem tās patīk, un viņi grib to vienu attēlu, ko ielikt rāmītī. Visas manas labākās bildes gan ir uzņemtas reportāžas stilā.
— Digitālajā laikmetā drukātās fotogrāfijas nav zudušas?
— Nekas nav mainījies. Šķita, ka digitālajā ērā zudīs drukātie foto. Tomēr cilvēkiem joprojām ir vēlme nozīmīgākās fotogrāfijas ierāmēt un nolikt redzamā vietā. Fotogrāfiju albums ir kaut kas īpašs, jo pēc tam tas paliek bērniem un mazbērniem. Pats sāku strādāt vēl ar fotofilmiņu aparātiem. Tolaik jau varēja nopirkt digitālos, bet tie bija ļoti dārgi. Digitālā tehnika ļauj izdarīt daudz vairāk, veikt korekcijas un laikus novērst kādas kļūmes, kā arī konstatēt, vai ar aparatūru un attēliem viss ir kārtībā. Tomēr fotoaparāts, lai cik labs un dārgs būtu, nefotografē cilvēka vietā. Gaismas, kompozīcija jāizvēlas un mirklis jānoķer pašam. Ja agrāk ar filmiņām man vajadzēja pāris stundu, lai apstrādātu nofotografēto, tad tagad paiet vairākas nedēļas. Ir tik daudz iespēju, ko gribas īstenot digitāli, un tās idejas “aug”.
— Vai objektīvi var novērtēt, kas ir laba fotogrāfija?
— Latvijā ir Kāzu fotogrāfu asociācija, kurā apvienojušies Latvijas labākie fotogrāfi savā jomā, arī es. Tā izstrādā šos kritērijus un ik gadu rīko labāko darbu konkursus. Divus gadus mani darbi bijuši labākie Latvijā. Ir arī Baltijas konkurss, ko rīko uzņēmums “Nikon”, un tā noslēgums aprīļa sākumā notiek Tallinā. Fotogrāfi to uzskata par obligāti apmeklējamu pasākumu, kas ir kā gada darbu pārskats. Piedalās ap tūkstoš dalībnieku. Tas ir interesanti, jo fināla bildes vērtē publiski. Tur galvenais nav balvas, bet izglītošanās. Tas ir kā pārskats katra kvalitātes līmenim.
— Māksliniekam jāņem vērā divi viedokļi — profesionālu vērtētāju un vienkāršu skatītāju. Nav grūti katram izdabāt?
— Nav iespējams izprast visu gaumes, tāpēc es kā primāro uzskatu strādāt tā, lai vispirms pats būtu apmierināts. Klienti mani neizvēlētos, ja nepatiktu mans darbs. Tas ir apstiprinājums tam, ka jādara, kas patīk pašam, nevis tikai publikai.
— Kāzu fotogrāfiem, tāpat kā muzikantiem, nav viegli, jo šajos pasākumos allaž kāds piedāvā ne tikai ēst, bet arī alkoholu. Kā tiekat galā ar šādām situācijām?
— Pirms laika man par šo tematu bija saruna ar komponistu Rihardu Zaļupi. Viņš skaidroja, ka lietot alkoholu darba laikā ir pašpārliecinātības trūkums un amatierisms. Kāzās fotografēju jau 11 gadu, un tas man nav pieļaujams. Tas nav grūti, jo alkoholu nelietoju arī ikdienā. Kāzās man ir jāstrādā, un neesmu tur devies svinēt, tāpēc ne ar ko neriskēju.
— Interneta atsauksmēs esat nodēvēts par fotogrāfu ar savu “odziņu”. Kā pats sevi vērtējat?
— Latvijā noteikti esmu labāko vidū, bet pasaules līmenī vēl ir jāaug un jāaug. Tā novērtējuši arī mani klienti, jo es labprāt pakļauju savus darbus kritikai. Baltijas konkursā piedalos jau vismaz piecus gadus, un mani darbi vienmēr bijuši labāko piecniekā. Pie tā nevar apstāties, jo šai profesijai ir lielas izaugsmes iespējas. Uzskatu, ka Latvijā ir ļoti augsts fotogrāfu līmenis. Ir tāds latviešu fotogrāfs Andrejs Zavadskis, kurš ir tik daudz jauna ieviesis šajā jomā. Kad tāds talantīgs cilvēks parāda savus darbus, pārējie grib turēties līdzi. Konkurence ir nepieciešama.
Cenšas netraucēt
— Kā tik veiksmīgi izdodas atraisīt cilvēkus fotogrāfijās?
— Cilvēki paši iedvesmo idejām. Reportāžas žanrā esmu vairāk vērotājs no malas, kas tver mirkli. Tāpēc svarīgi ir netraucēt viņiem būt pašiem. Nevajag iejaukties procesā, jo vislabākos darbus nevar izveidot mākslīgi. Daudz mācos saskarsmes psiholoģiju, jo fotografēšanu nevar šķirt no prasmes komunicēt ar cilvēkiem.
— Kādas bija paša kāzas?
— Ar Diānu laulājāmies Pļaviņās. Savās kāzās gan daudz nefotografējāmies. Tad ir svarīgākas lietas, par ko domāt. Mani maz interesē foto ārpus darba. Ja ar ģimeni kur dodamies, fotoaparātu atstāju mājās. Nebildēju arī dabu vai kādus notikumus, jo domāju, ka tā ir pareizā attieksme pret darbu. Es negribu uz citu cilvēku kāzām, kuri man uzticējuši iemūžināt šo nozīmīgo mirkli, aizbraukt “pārdedzis”, bet gan “izsalcis” pēc vēlmes strādāt.
— Ar Diānu abi esat mākslas cilvēki?
— Viņa strādā par skolotāju Pļaviņu mākslas skolā. Sieva ir mana palīdze un padomdevēja, kad gatavojos kādam konkursam. Mums mājās valda arī tāda iekšēji labvēlīga konkurence un ir daudz, par ko padiskutēt. Ikdienā gan neesam ieslīguši mākslas pasaulē, bet interesējamies par daudz ko.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Jānis Naglis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1984. gada 14. jūlijs, Gulbene.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
NODARBOŠANĀS:
profesionāls kāzu fotogrāfs.
IZGLĪTĪBA:
mācījies grafisko dizainu, bet izglītošanās nav pabeigta.
ĢIMENE: sieva Diāna,
meita Patrīcija Laima.
VAĻASPRIEKS:
interesē dokumentālā kino žanrs, mūzika, patīk lasīt un savam priekam arī uzspēlēt kādu datorspēli.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
