Bija pavasara nedēļas nogales pēcpusdiena, kad pie Kokneses parka pirmoreiz satiku šo īpatnējo, interesanto cilvēku. Viņš pienāca klāt un kā senai paziņai sāka stāstīt. Par to, kā nesen izbraucis ar velosipēdu pa topošo ceļu pie Kokneses, par dabas vērojumiem. Ieinteresēja toreiz šis vīrs. Tādēļ pēc kāda laika uzmeklēju viņu, lai aicinātu uz interviju.
Blēdīties nevarēja
— Esat koknesietis?
— Esmu no Bebriem, bet dzimtās mājas — “Zariņus”, zāli dedzinot, nosvilināja. Tas gan bija labi sen — septiņdesmitajos gados, un tās vietā uzcēla jaunu māju.
Mūsu — Zariņu — ģimenes vēsture aizsākās 1914. gadā. Māte Lote bija šuvēja, mācījusies pie Vietalvas barona šneiderienes. Tēvs Pēteris bija amatnieks kalējs. Viņu iesauca dienestā Petrogradā, kur dienēja saimniecības pulkā. Viņš bija labs amata meistars, stāstīja, ka pašam caram izgatavojis karieti. Arī karotājs labs, apbalvots ar Jura sudraba krustu. Māti un manu māsu Zelmu, kurai tolaik bija pusotra gada, tēvs paņēma pie sevis uz Petrogradu. Karš beidzās, bet ģimene vēl palika Krievijā, tur piedzima arī vecākais brālis Kārlis. Vecāki apmetās Čudovā, kur bija latviešu kolonija, tēvs ierīkoja darbnīcu, uzcēla māju. Kad 1921. gadā atgriezās Latvijā, viņam piešķīra zemi Bebros. 1928. gada 9. jūnijā piedzimām mēs, divi rakari — Imants un es.
— Bijāt līdzīgi?
— Ļoti — gan izskatā, gan raksturā. Skolā blēdīties gan nevarējām, skolotāja atšķīra.
Vienā skolas solā ar brāli iznāca sēdēt tikai līdz pamatskolai. Es devos mācīties uz Pļaviņu ģimnāziju, bet brālis Bebros apguva biškopību.
Grib atrast meitu
— Biju ļoti aktīvs, daudz nodarbojos ar sportu — slēpošanu, desmitcīņu. Četrus gadus biju Jēkabpils apriņķa čempions slēpošanā. Aizrāvos ar mūziku. Pamatskolā mans draugs un solabiedrs spēlēja vijoli, un tad es izdomāju, ka arī gribu spēlēt. Vijoļspēli iemācījos, taču dziedāšana man nepadevās, un liecībā tajā priekšmetā bija trijnieks. Pļaviņu ģimāzijā bija labs koris, ko vadīja komponists Elmārs Vikmanis. Jaunpienācējiem pārbaudīja balsis, es, kā jau lauku puika, biju kautrīgs, tomēr bija jāiet. Pamēģināju, un komponists man teica: “Kur jūs esat dziedājis agrāk, ka jums ir tik plašs diapazons!” Tā sāku dziedāt, esmu dziedājis daudzos koros.
— Vai piedalījāties arī Dziesmu svētkos?
— Jā. Pirmo reizi Dziesmu svētkos piedalījos 1985. gadā, gan spēlēju pūtēju orķestrī, gan dziedāju korī. Bet tas bija pārāk daudz. Tagad esmu tikai orķestrī.
— Kādu laiku bijāt arī rīdzinieks?
— Jā, gadus piecus dzīvoju Rīgā, netālu no Ziedoņdārza. Tur satiku pirmo sievu Jūliju. Viņa arī bija sportiste, aktīva meitene, poļu tautības. Vēl kā šodien atceros: kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, pie sevis nodomāju — nelaimīgs būs tas cilvēks, kuram ar viņu būs jādzīvo. Apprecējāmies, piedzima trīs bērni. Nu Jūlija jau vairāk kā divdesmit gadu aizsaulē. Ar tagadējo dzīvesbiedri Maigu mums ir dēls, bet abiem kopā ir pieci bērni. Par meitu Edīti jau vairākus gadus neko nezinu. Esmu meklējis, bet nesekmīgi, ļoti gribētu, lai meita atsauktos.
Būs vēsa vasara
— Esat laika vērotājs. Vai ticējumi piepildās?
— Daļēji. Agrāk vecie ļaudis ņēma vērā ticējumus. Teiksim, ja no rīta ir migla un tā nokrīt uz zemes, tad lietus nebūs, bet, ja migla kāpj gaisā, tad līs. Atceros, bērnībā ganīju govis, atbrauc kaimiņš, zeme apstrādāta, sēs. Otrs kaimiņš arī atbrauc, bet nesēj. Pirmais jautāja: kāpēc nesēj? Neesot īstais laiks. Kaimiņš piegāja pie blakus esošā linu mārka, nogrieza pīlādža zara sprūdzeni un iemeta mārkā — tas nogrima kā akmens. Kad pacelšoties virs ūdens, tad varēs sēt. Tā mūsu senči turējās pie tautas gudrībām. Bet vispār mūsdienās viss ir mazliet citādi. Kosmoss ir “sagrozījis visus rēķinus”.
— Kā jūs domājat, kāda būs vasara?
— Bērzi uzplauka pirmie, tas nozīmē, ka vasara būs sausāka, nekā vajadzētu, tomēr tā būs vēsa. Tas tādēļ, ka dienā, kad sākās pavasaris — 21. martā, iegriezās aukstais vējš, un tas pārsvarā tad arī būs visu vasaru. Novērojumus nepierakstu, man ir laba atmiņa, paturu prātā.
Ir arī akadēmiski
izglītoti muļķi
— Vai esat grāmatu cienītājs?
— Tiklīdz iemācījos lasīt, izlasīju visu Blaumani, Grīnu, Senkeviču. Domraksti skolā bija labi, rakstīju arī dzejoļus, tagad skatoties, varu vērtēt, ka tie bija tiešām labi.
— Kādu profesiju izvēlējāties apgūt? Vai saistītu ar mūziku vai literatūru?
— Ne ar vienu, ne otru. Pēc ģimnāzijas beigšanas iestājos Lauksaimniecības akadēmijā. Stājos Mehanizācijas fakultātē, bet beigās tomēr izvēlējos mācīties Mērniecības fakultātē zemes ierīcību un hidromeliorāciju. Jau pamatskolas laikā, kad mūspusē bija mērnieku laiki, gāju līdzi par “mietiņpuiku”. Atalgojums mērniekiem bija labs. Strādājis esmu daudzās vietās, sāku Cesvainē par mērnieku, pēc tam Skrīveru tehnikumā, Zemkopības institūtā darbojos augsnes kartēšanas nodaļā. Tur nostrādāju divpadsmit gadu un sapratu, ka var būt akadēmiski izglītoti muļķi.
— Kā tas ir?
— Tas ir tā — cilvēks zina tikai savu jomu no A līdz Z, bet par citām lietām tikai rausta plecus. Pēc tam vēl studēju ekonomiku Lauksaimniecības akadēmijā — neklātienē, 17 gadu, biju mūžīgais students. Strīdējos ar vienu pasniedzēju un nekādi nevarēju nokārtot eksāmenu viņa mācītajā priekšmetā. Pa šiem 17 gadiem viņš nomira…
Fotografē, veido filmas
— Pastāstiet par saviem vaļaspriekiem!
— Līdztekus darbam Zemkopības institūtā bija tā kinobūšana. Jānis Tālbergs bija operators, Aina Švēde — teksta autore, bet es — skaņu operators. Veidojām dokumentālo filmu “Skrīveros pie Daugavas”. Tā bija filma par Andreju Upīti. Uzfilmējām divas daļas, diemžēl tā ir gājusi zudumā.
— Jūs aizrāvāties arī ar fotografēšanu?
— Fotografēt sāku, kad mācījos pirmajā kursā augstskolā. Reizi nedēļā mums lekcijas lasīja Zinātņu akadēmijas fotolaboratorijas vadītājs — slavenais Rīdzinieks. Man tolaik bija labs vācu fotoaparāts. Fotogrāfijās, kas saglabājušās, redzamas vēl neapplūdinātās Kokneses pilsdrupas, Pļaviņu Loreleja, Rīgas skati, Sigulda piecdesmitajos gados, Auces parks, kurā vēl labi redzami kara šāviņos cietušie koki — pusnokaltuši, apdeguši. Tagad man cits vaļasprieks — ņemos ar dažādu lietu restaurāciju.
“Pārrāpojis” Latgali
— Saistībā ar darbu daudz nācies braukt ekspedīcijās? Vai devāties arī ārpus Latvijas?
— Jā, bet salīdzinoši nedaudz. Vairāk tepat Latvijā. Braucām ekspedīcijās, brīvajā laikā — kas nu kuram interesēja. Cits kārtis spēlēja, cits “alojās”, cits ar dāmām aizrāvās. Bet mana aizraušanās bija vecās pilsdrupas, kapi, parki, izlodāju un izpētīju tos visus.
Kurzemē esmu bijis mazliet mazāk, bet par Latgali varu teikt — esmu to gluži vai pārrāpojis. Sešdesmitajos gados kopā ar labu draugu Ausekļu Jāni vasarā bijām ekspedīcijā Alūksnē. Man bija mo-
tocikls, piecās dienās sarāvām sešu dienu normu, bet piektdienas vakarā pielējām pilnu tvertni, un abi divi “pavandījāmies” pa Igauniju.
— Arī tagad braucat?
— Jā, lielākoties ar velosipēdu. Pēdējais tālākais brauciens bija pirms trijām nedēļā, izbraucu pa jauno Maskavas ceļu. Konstatēju, ka 21 kilometrā ir 14 dažādu lielumu tiltu. Nākamais brauciens, ko plānoju, būs uz manu dzimto pusi.
— Vai nav garlaicīgi vairākkārt apmeklēt vienu un to pašu vietu?
— Nē. Nav tādas vietas, kurp nebūtu vērts otrreiz braukt. Katru reizi vienā un tajā pašā vietā ieraugi kaut ko no jauna. Piemēram, dzejniekam Rabindranatam Tagorem ir tāds teiciens: “Ja grāmatu nav vērts lasīt otrreiz, tad to nav vērts lasīt vispār.” Bet to jau nekad iepriekš nevar zināt. Esmu izlasījis daudz grāmatu, ko var lasīt divreiz. Katrā ir kaut kas. Arī filmas skatoties divreiz, var ieraudzīt vairāk. Būtiski ir iet kājām, jo tad var aiziet, kur vēlies, neesi ne no kā atkarīgs, un braucot bieži vien neredz to, ko vajadzētu ieraudzīt.
Kaut būtu jaunāks!
— Jūs esat darījis ļoti daudz dažādu darbu.
— Man nav tādas lietas, ko es nevarētu veikt diezgan perfekti. Bet es nekad neesmu izvēlējies vienu konkrētu mērķi, biju muļķis. Ja cilvēks nav tik apdāvināts, tad izvēlas vienu lietu un izdara pamatīgi — dzen naglu līdz galam. Bet man
tā — pusceļā iznācis.
— Kad laiks iet ātrāk?
— Jaunībā. Agrāk, kad biju puika, domāju: kaut es būtu vecāks, nu vismaz kādu gadu, tad vairāk varētu atļauties, bet tagad, kad pienācis vecums, domāju: kaut nu būtu jaunāks!
— Jums ir draugi?
— Kādu cilvēku var nosaukt par draugu? Tā jocīgi tas ir… Krieviem ir tāds teiciens: ja ir tādi draugi, tad ienaidniekus nevajag. Bet cilvēku uzreiz nevar atklāt. Ir man labi paziņas, bet tāda, kuram riktīgi varētu uzticēties, nav. Ir iznācis smagi vilties. Bet Dievs, kā saka, nav mazais bērns, soda visus pēc nopelniem. No soda nevar izvairīties.
