“Rakstītāji ir tādi jocīgi,” saka Linda Šmite, Bebru pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, kura brīvajā laikā raksta romānus. Nesen izdota Lindas kundzes otrā grāmata “Ogrēns — upes zēns”, bet ievu laikā — maijā — pie lasītājiem nonāks trešā.
Liktenīgā piektā reize
— Kāpēc jūs rakstāt grāmatas?
— Kad iekšā kaut kas ir sakrājies, to varu izrakstīt, kā Eva Mārtuža saka, “norakstīt nost”, lai nav tā smaguma. Tad, kad to uzraksti, atdod, palaid prom, var domāt pavisam ko citu. Katrs cilvēks izvēlas, kā izteikt, izlikt sakrāto no sevis ārā. Viens dusmojas, otrs raud, cits strīdas, es pēdējā laikā “norakstu”.
Apbrīnoju mūsu rakstnieces Ilzi Indrāni, Regīnu Ezeru, Noru Ikstenu, Laimu Muktupāvelu. Ir grāmatas, kas ļoti ietekmē, un rodas vēlēšanās pamēģināt pašai — varu vai nevaru. Vienīgais konkurss, kur savus spēkus var pārbaudīt amatieris, ir “Latvijas Avīzes” “Lata romāna” konkurss. Tur vienalga — esi rakstnieks vai neesi, piedalīties var visi. Piecus gadus izgriezu tos sludinājumus. Liktenīga bija piektā reize. Saņēmos, uzrakstīju, darbu atzinīgi novērtēja un piedāvāja publicēt gan avīzē, gan grāmatā. Kad jūti, ka novērtē, katru nākamo darbu gribas uzrakstīt labāk.
— Kurš no latviešu autoriem jums ir tuvākais?
— Studiju gados Latvijas Universitātē visi kursadarbi, arī maģistres darbs, man bija saistīts ar Ilzi Indrāni. Kad uzrakstīju pirmo romānu “Krustceļnieki”, daudzi teica, ka tajā jūtams Indrānes stils, arī viņa to atzina.
Ja katram latvietim būtu…
— Par ko ir otrā un būs jūsu trešā grāmata?
— Otrajā grāmatā “Ogrēns — upes zēns” ir stāsts par sešgadīgu zēnu. Trešās grāmatas nosaukums ir “Ar māju plecos”. Tajā stāstu par to, ka ikkatram cilvēkam vajag māju. Kāpēc man radās tāda doma? Pavasarī un vasarā darbojoties dārzā, redzēju daudz gliemežu. Tik daudz savairojušies, ka no viņiem nav glābiņa. Un tad es domāju — kāpēc latvieši izmirst, kāpēc mūsu tauta iet mazumā? Kāpēc gliemeži vairojas? Tāpēc, ka viņiem katram ir sava māja uz muguras. Grāmatā galvenais varonis ir tāds mājumīlis, mājas cilvēks. Ja katram latvietim būtu sava kārtīga māja, mēs arī kā tauta būtu stiprāki. Varbūt tik strauji neietu mazumā, jo kam tad mēs tos Dziesmu svētkus rīkosim, ja mums bērnu nav?
— Cik ilgā laikā “piedzimst” grāmata?
— Ideja, kamēr tā uz papīra nav nonākusi, briest ilgi, bet, kad tā jau izlolota, tad pieci mēneši, pusgads paiet.
Egoistiska nodarbe
— Kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, lai viņš spētu rakstīt stāstus, romānus?
— Jābūt gribasspēkam, rūdījumam, neatlaidībai. Jāraksta regulāri, lai nekaitētu vēstījuma raitumam un stilam. Vajag neparasti skatīties. Tomēr ar skatīšanos vien nepietiek, vajag skatīties un ieraudzīt. Vajag klausīties un sadzirdēt.
— Rakstot ir iespēja izdzīvot to, ko cilvēks varbūt būtu vēlējies īstenot arī savā dzīvē, it kā izdzīvot vairākus likteņus.
— Man bieži jautā — kā iespējams tik ilgi nosēdēt pie datora, rakstīt? Bet patiesībā tā ir diezgan egoistiska nodarbe. Kā man dzīvē nav — es apsēžos pie datora un sev to radu. Izdzīvoju. Jo dzīvē nekad visa nebūs, un to, kā pietrūkst, pati varu uzburt, radīt. Pelēkā ikdiena man nepatīk. Arī pēc darba skolā dažreiz ir asaras un reizes, kad rezultātam nespēj saskatīt gandarījumu. Bet uzrakstītais — tas ir kaut kas paliekošs.
Saprātīgais cilvēks
— Rīkojaties impulsīvi vai visu kārtīgi apsverat?
— Esmu prātīgais cilvēks, dažreiz pārāk prātīga. Pirmajā romānā man katra nodaļa beidzās ar pašas izdomātu aforismu. Pēc tam redaktorei jautāju — vai neizklausos pēc Vecā Stendera? Dažbrīd šķiet, ka tā prātīguma varētu būt mazāk.
— No kā jūs baidāties?
— No augstuma. Divreiz esmu bijusi pie Eifeļa torņa Parīzē, bet augšā uzkāpt nevarēju. Bail. No pērkona ļoti bail. Bērnībā redzēju, kā zibens nosper divas gotiņas. Tāpēc šis dabas spēks palicis kā kaut kas ļoti varens, pret kuru nevaram cīnīties.
— Vai mums, latviešiem, vajadzētu pieņemt citu tautu tradīcijas, svētkus?
— Valentīndiena nav mūsu, bet ir mīlestības svētki. Mīlestība ir vajadzīga, kāpēc lai nesvinētu šo dienu? Helovīnu gan neatbalstu — kur tad mūsu pašu ķekatnieki, meteņi? Neesmu ne piekritēja, ne noliedzēja, tomēr domāju, ka ikvienai tautai jābūt kaut kam savam. Mēs nedrīkstam aizmirst mūsu svētkus. Labi, ka vēl svin Lieldienas un Jāņus. Kaut gan — kādi ir tie Jāņi? Tādu īstu svētku vairs nav, tikai šašliks, alus un gar zemi.
Pludmale nevilina
— Divreiz bijāt Parīzē. Vai jums patīk ceļot?
— Katru gadu kaut kur ir jāaizbrauc, kaut gan esmu īsts māju cilvēks. Piecas, ilgākais — sešas, dienas varu būt prom, sestajā jau raudu pēc mājām. Kad pirmo reizi kopā ar kolēģi bijām Parīzē, domāju par mājās palikušo ģimeni un tik ļoti gribējās ar viņiem padalīties iespaidos. Pēc pāris gadiem aizbraucām uz Parīzi kopā ar meitu. Man ļoti patīk kalni, to varenums, Slovākijā tie ir fantastiski. Man tuva ir Eiropa.
— Nevilina skarbāka pasaule? Krievija, Sibīrija?
— Ja būtu iespēja, labprāt. Bet, piemēram, Taizeme, palmas un pludmales — tas nav man. Un noteikti ne Amerikas Savienotās Valstis.
Klinta no
“Ūdensnesēja”
— Kā jūs nokļuvāt Bebros?
— Tas bija deviņdesmito gadu beigās. Tolaik strādāju Liepkalnes skolā Madonas rajonā, bet jau bija skaidrs, ka skolu slēgs. Ieraudzīju avīzē sludinājumu, ka Bebros vajag latviešu valodas skolotāju, piezvanīju, apjautājos. Pēc tam man šī telefona saruna aizmirsās, un pēc vairākiem mēnešiem Bebru pamatskolas direktors Osvalds Malaševskis atbrauca uz Liepkalni. Man bija stunda, viņš mani izsauca ārā. Pēc viņa uzstājības likās, ka citas iespējas man nemaz nav! Atbraucu uz Bebriem un sapratu uzreiz, ka man šurp jānāk. Uzskatu, ka dzīvē nekas nenotiek nejauši. Viss ir likumsakarīgi, viss kaut kur ir ierakstīts, paredzēts.
— Pastāstiet par savu ģimeni!
— Vīrs Māris strādā Vecogres hidroelektrostacijā, mums ir divas meitas. Vienmēr smejos, ka esmu beigusi Rūdolfa Blaumaņa Ērgļu vidusskolu, kaut gan nav tāda nosaukuma, pati to izdomāju, jo meita Klinta mācās Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā. Mēs jau tikai ar rakstniekiem vien… Jaunākā meita Elza vēl mācās tepat Bebru pamatskolā.
— Interesants meitas vārds — Klinta.
— Tas ir no Ilzes Indrānes “Ūdensnesēja”.
Ticot vieglāk dzīvot
— Darbs ar bērniem, rakstīšana, ģimene un mājas rūpes prasa daudz enerģijas. Kā atjaunojat spēkus?
— Relaksējos dabā. Dzīvoju Liepkalnē, man ir ļoti skaista mājas apkārtne, ir varens ozols, dīķis. Katru dienu kaut mirkli jābūt vienai, tikai ar sevi, pie dabas, jāpasēž uz akmens vai pie ozola. Mums ir iestādīts ļoti skaists egļu mežs, priežu audze. Deviņdesmitajos gados, kad daudzi pelnīja, mežu cērtot, mana māte stādīja mežu. Pagājis desmit gadu un ir, uz ko paskatīties — skaista priežu jaunaudze. Jokoju, ka ir pašiem savs Gaujas Nacionālais parks.
— Vai dzīvē bijis kāds krass pagrieziens, pēc kura mainījās jūsu pasaules skatījums, lietu uztvere?
— Kad nokristījos, nokristīju bērnus, iesvētījos — tas bija 2002. gadā. Pirms tam man nekādas saistības ar reliģiju nebija, jo dzīvojām diezgan pagāniskā vidē. Liepkalnē baznīcas nebija, esmu augusi padomjlaikā, kad augstākais dievs bija komunisms. Nereti biju lasījusi par cilvēkiem, kuri pēc nokristīšanās pasauli redz citādu. Uz viņiem skatījos skeptiski, domāju — nu, kas tās par pasakām! Bet ar mani notika tieši tāpat. Pēc tam, kad esi atradis Dievu, pasaule pārvēršas. Vajag ticēt, tad dzīvot ir vieglāk.
Zelta vārdi
— Kas jums ir vissvarīgākais?
— Dievs, tad mana ģimene, māja. Ja tajā kaut kas nav kārtībā, sabrūk viss pārējais. Arī saviem bērniem esmu mācījusi — nesakiet, ka mamma ir vismīļākā, vispirms ir Dievs, tad — māte. Jo, līdzko noliksi kaut ko augstāk par Dievu, Dievs to var atņemt.
— Ir kāds rituāls, ieradums?
— Ne gluži, bet katru nedēļu nopērku vienu grāmatu. Pēdējā, ko iegādājos, bija Janīnas Kursītes “Tautlietu vārdene”, kas maksāja 30 latu, un tad es domāju: kurš zaudējis saprātu — pārdevējs vai pircējs?
— Kāda ir vērtīgākā atziņa, pie kuras esat nonākusi?
— Rakstīdama un dzīvodama esmu sevī izauklējusi daudz atziņu. Mēs esam tas, ko mēs domājam — tie ir zelta vārdi. Arī veselības, naudas ziņā — nevajag gausties, ka nav naudas, jo tad tās patiešām nebūs. Par to dzīvē pati esmu daudzkārt pārliecinājusies, kaut vai piedaloties konkursos — nevar pieļaut domu, ka būs slikti, ja piedalies, tad domā pozitīvi, par panākumiem.
— Rīt jums apaļa jubileja, apsveicam! Kā svinēsiet?
— Nesvinēšu. Četrdesmit ir tāds mistisks cipars, ko nevajag skaļi svinēt.
