vērtē
Agita Grīnvalde-Iruka,
laikraksta “Staburags” redaktore
Nedēļu pēc pirmizrādes Rīgā filma “Maģiskais kimono” jau bija skatāma Aizkrauklē.
Filmas scenārija autors un režisors ir Māris Martinsons. “Pusmūža japāņu sieviete Keiko ierodas Latvijā, lai piedalītos autentisko kimono performancē, kuras laikā saskrienas ar nepazīstamu Vīrieti. Sākot sarunu, Keiko atklāj, ka viņš zina ļoti daudz par viņas pagātni. Pārpratuma dēļ, piekrītot palīdzēt atvērt japāņu restorānu, Keiko paliek Latvijā ilgāk, kur nejaušās tikšanās un atgadījumi palīdz viņai izdzīvot un pārdzīvot savus iekšējos zaudējumus, kā arī saprast, kas ir noslēpumainais Vīrietis,” tāda īsumā ir filmas anotācija, kas pēc filmas noskatīšanās liekas nedaudz maldīga. Jo nepazīstamais vīrietis, ar kuru filmas gaitā raisās gari un filozofiski dialogi, ir viņas pirms 20 gadiem zudušais vīrs, kurš parādās brīžos, kad Keiko uzvelk maģisko kimono, šūtu kāzām meitai, kas neilgi pirms tām gājusi bojā zemestrīcē.
Šī nav filma ar spraigu sižetu un aizraujošiem piedzīvojumiem, tā ir sajūtu un pārdomu filma, un atklāsme par tās patieso būtību — skaudro vientulību, skumjām un to iemeslu — ir tikai filmas izskaņā. Šo svešā vietā apmulsušās sievietes vientulību pāršķeļ negaidīti notikumi Rīgā, kas ielaužas viņas dzīvē. Tā ir nejauša nokļūšana kulinārijas šovā televīzijā un piekrišana piedalīties japāņu restorāna atklāšanā. Visemocionālākā epizode, kas to atklāj visā savā būtībā, ir filmas galvenās varones stāsts televīzijas šova ierakstā, kuru ar muļķīgu smaidu sejā klausās visi apkārtējie, bet ne vārda nesaprot. Vien tulkotāja fonā, pār kuras vaigiem tajā mirklī lēni rit asaras.
Pirms filmas skatītājiem Aizkrauklē bija iespēja tikties ar tās režisoru Māri Martinsonu, kas ļāva ielūkoties filmas uzņemšanas aizkulisēs un labāk saprast vēlāk uz ekrāna notiekošo, atsevišķas ainas. Viņš sacīja, ka daudz ko var saprast bez vārdiem, nolasot emocijas galveno varoņu sejās, tās izteiksmes, skaņām, intonācijas. Taču uztvert to brīžiem traucē titru lasīšana, jo lielākā daļa dialogu filmā ir japāņu valodā, un, lai saprastu, par ko viņi runā, jālasa titri.
Šī filma ir pirmais Latvijas un Japānas kopražojums. Tā ir kā divu pasauļu sadursme, kura atšķirīgās valodas un kultūras dēļ ir ļoti sarežģīta, tāpat kā pati filmas uzņemšana, kas notikusi abās valstīs. Keiko lomā ir japāņu aktrise un režisore Kaori Momoi, ar kuru režisors sadarbojas jau vairākus gadus, un šī ir jau trešā Martinsona filma ar Momoi. Režisors atklāj, ka viņa sapnis bijis uzņemt filmu ar Momoi galvenajā lomā, kas visa būtu filmēta Japānā. Taču aktrise norādījusi, ka viņa tik daudz filmējusies dzimtenē un darbs Latvijā viņai ir cita pieredze.
Filma ir gaiša, krāsaina, tieši tāda, kādu to režisors vēlējies radīt. Tajā redzami skaisti Vecrīgas skati, brīnišķīgā Rundāles pils, dažās epizodēs parādās arī grupa “Prāta vētra”, pavārs Mārtiņš Sirmais, kas televīzijas šovā gatavo kopā ar Keiko, īsās, bet spilgtās epizodēs uzplaiksnī arī pašmāju zvaigznes — Artūrs Skrastiņš un Andris Bulis. ◆
