Koknesiete Elīna Ivanāne strādā Kokneses speciālajā internātpamatskolā — attīstības centrā. Smaidīga optimiste, ieguvusi četras augstākās izglītības. Svētkos kopā ar dēlu cep kanēļmaizītes un ik pavasari dodas pļavā saplūkt puķes.
VIZĪTKARTE
VĀRDS, UZVĀRDS: Elīna Ivanāne.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Rīga, 1976. gada 14. septembris.
IZGLĪTĪBA: absolvējusi LU, pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti, LU ekonomikas fakultāti, Rēzeknes augstskolu, Daugavpils universitātē iegūts maģistres grāds izglītības darba vadībā.
DZĪVESVIETA: Koknese.
NODARBOŠANĀS: skolotāja, direktores vietniece metodiskajā darbā Kokneses speciālās internātpamatskolas attīstības centrā.
ĢIMENE: dēls Andis.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana, atpūta dabā.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
Jauna vide — jauna iespēja
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Esmu dzimusi Rīgā, gadu tur nodzīvojām, taču vecāki mainīja dzīvesvietu un kļuvām par aizkraukliešiem. Līdz 9. klasei mācījos Aizkrauklē, pēc tam — Skrīveru vidusskolā.
— Kāpēc mainījāt skolu?
— Vēlējos mainīt vidi. Ilgi dzīvojot vienā vietā, tiekoties ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, izveidojas stereotipi. Jauna vide dod iespēju mainīties, “izņemt sevi ārā” no rāmīšiem un meklēt, ko vari parādīt vai pierādīt pats sev, citiem. Atbrīvojos no dažādiem iekšējiem kompleksiem. Aizkrauklē bija liela pilsētas skola, bet Skrīveru vidusskolā — omulīgāka, ģimeniskāka, siltāka gaisotne. Nācās gan pierast, ka tik mazā ciematā blēņas nedrīkst darīt, jo par tām tāpat visi uzzināja.
— Darījāt blēņas?
— Protams. Kā nu bez tām!
— Jūsu daudzveidīgā izglītība neliecina, ka profesiju izvēlējāties uzreiz.
— Pēc vidusskolas absolvēšanas īsti nezināju, ko vēlos mācīties, tāpēc izvēlējos studēt to, kas man patīk un padodas — ēdiena gatavošanu, rokdarbus, vēsturi. Iestājos Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, apguvu mājturību un kultūras vēsturi. Studēt nebija viegli — mācības, ģimene, bērns. Interesanti gan bija, jo to, ko es mācījos teorētiski — bērna attīstības fizioloģiju, attīstības īpatnības, redzēju savā bērnā. Bija brīdis, kad šaubījos, nesapratu, vai vēlos strādāt skolā, tāpēc sāku studēt Ekonomikas fakultātē finanses un grāmatvedību. Paralēli strādāju skolā, tur arī apjautu, ka šī profesija ir mana. Tas, ka esi studējis, daudz iemācījies, neko nedod, ja zināšanās nevari dalīties. Svarīgi ir nevis krāt, bet dot citiem. Nav jēgas savākt tonnu zināšanu, ja tās nekur nevari izmantot. Vēlāk, lai varētu strādāt speciālajā skolā, pēc Ministru kabineta noteikumiem bija vajadzīga speciālā izglītība, tāpēc iestājos Rēzeknes augstskolā. Pēdējā studiju vieta bija Daugavpils universitātes maģistrantūrā.
Jāizskatās nopietni
— Kura skola tad jums bija pirmā?
— Lielvārdes vidusskola, tur nostrādāju gadu, taču tolaik man traucēja tas, ka esmu jauna un vizuāli neatšķiros no skolēniem. Sākumā visiem bija interesanti, bet pēc tam gan pašai, gan skolēniem bija grūti, viņi nespēja mani pieņemt kā skolotāju. Jāprot novilkt robežu, lai gan pats jūties jauns un traks un gribas skriet bērniem līdzi. Pēc tam sāku strādāt internātpamatskolā. Sākumā bērni savā starpā sačukstējās: “Skaties, mūsu klasē jauna skolniece!”. Ilgi mēģināju ieturēt ļoti solīdu pozu, savākt matus “copē”. Centos veidot ļoti nopietnas skolotājas tēlu.
— Vai tāda arī esat?
— Nezinu. Esmu stingra, prasīga, bet varu būt arī jautra un atraktīva. Ja ir kādas noteiktas prasības, es tās konsekventi izvirzu un prasu, lai tās tiek izpildītas. Ja viss ir paveikts, kā norunāts, varam kopā darīt arī visādas ēverģēlības.
— Vai vēl turpināsiet mācīties?
— Mācības atņem daudz enerģijas un laika, taču neļauj psiholoģiski izsīkt, “izdegt”. Esot tikai vienā vidē, sākas rutīna. Studijas sniedz iespēju satikt cilvēkus no citas vides. Noteikti mācīšos, nezinu vēl, vai tālāk universitātē vai arī kursos sevis pilnveidošanai, taču mācīšos.
Kopā cep kanēļmaizītes
— Kā pavadāt brīvo laiku?
— Lasu grāmatas. Patīk filozofiskas pārdomas, psiholoģija. Vairākus gadus gan no grāmatām, gan filmām izrakstīju dažādus interesantus teicienus. Nu jau sakrājušās vairākas klades. Pēdējais, ko pierakstīju, man palicis atmiņā — cilvēks, kurš neko nevēlas darīt, meklē iemeslus, tas, kurš kaut ko vēlas izdarīt, meklē iespējas. Reizēm prātoju, kāpēc kaut ko nevaru izdarīt, saprotu — tātad negribu, nevis nevaru. Tagad, kad studijas pabeigtas, nedēļas nogalēs vismaz vienu dienu cenšos apciemot kādu draudzeni. Var jau piezvanīt vai uzrakstīt vēstuli, taču tas nav tas. Interneta vide komunikāciju starp cilvēkiem ir ļoti sabojājusi, tagad jau pārsvarā ir tikai īsziņas vai e — pasts. Kad mana draudzene no Anglijas atsūtīja īstu apsveikumu aploksnē, biju ļoti priecīga.
— Kas palīdz izrauties no ikdienas rutīnas?
— Ja ir iespēja, labprāt apmeklēju teātra izrādes, koncertus. Aizbraucu pie jūras, arī ziemā. Vasarā varu stundām ilgi gulēt saulē vai staigāt pa liedagu. Esmu sanesusi pilnu māju ar akmeņiem un gliemežvākiem. Ar prieku eju mežā sēņot, ogot.
Pavasarī man ir tradīcija — noteikti jāsalasa pušķītis zilo vizbulīšu, arī tad, kad uzzied maijpuķītes un pļavā saplaukst margrietiņas, dodos saplūkt puķes.
— Vai jums ir kāda ģimenes tradīcija?
— Visos svētkos — Jāņos, Ziemassvētkos, Lieldienās, arī jubilejās — kopā ar dēlu cepam kanēļmaizītes. Zēnam nepatīk gatavot, bet kanēļmaizītes cepam kopā. Pēdējās Lieldienās pie manis ciemojās draudzene ar savu mazo meitiņu, un mums iznāca īsta atrakcija, pasākums un arī fotoreportāža no kanēļmaizīšu cepšanas. Uzskatu, ka vismaz vienreiz dienā vajag apsēsties pie lielā saimes galda un visiem kopā paēst pusdienas. Ģimenei jāsanāk vienuviet kopā jāpavada laiks, jārunā. Diemžēl tagad ļoti daudzi izmanto veikalā pirktus pusfabrikātus, paēd, kad nu kuram iznāk. Neveidojas komunikācija.
Vīrieti izaudzina sieviete
— Daudz laika pavadījāt studējot. Vai bija laiks arī kam citam, teiksim, ceļošanai?
— Pēdējais brauciens man bija uz Turciju, kur notika seminārs par tēmu
“Vardarbība pret sievietēm”. Paralēli mācībām izbaudījām gan jūru, gan sauli. Priekšstats par Turciju pēc šī semināra ļoti mainījās. Tikāmies ar sievietēm, kuras nav mācījušās neko vai ieguvušas tikai pamatizglītību. Šīs sievietes tagad apgūst arodus — manikīres, šuvējas, šo iespēju valsts viņām nodrošina bez maksas. Sociālie centri Turcijā ir ļoti augstā līmenī. Seminārā mācījāmies izteikt savas domas, paust emocijas, aizstāvēt sevi, saskatīt varmācību. Ar visu priekšstatu, ka turcietes ir apspiestas, ka šajā valstī visu nosaka vīrietis, bija tādas dāmas ar tādiem viedokļiem… Bija arī kāda francūziete. Kad viņa sāka runāt! Varēja just, ka viņa nekautrējas ne no savām domām, ne no izskata. Francijas sievietes nav tādas mājas peles kā mēs — viņas ir vairāk “iekšā” sabiedriskajā dzīvē, atvērtākas.
— Latvietes laikam ilgi tādas nebūs…
— Es domāju, ka tā ir mentalitāte, šaubos, vai mēs, latvietes, tādas jelkad varētu būt. Mēs esam ziemeļnieces atturīgākas. Esam vairāk uz iekšu vērstas, vairāk pie mājas, saimnieciskas, rūpējamies par bērniem, ģimeni. Bieži latviešu vīrietis savu sievieti nenovērtē, taču, no otras puses, — neko jau tiem vīriešiem pārmest nevaram, jo kas gan audzina vīrieti? Sieviete!
Nav pusītes, ir viens vesels
— Vai, jūsuprāt, var būt draudzība starp vīrieti un sievieti?
— Var, ja vien šo cilvēku starpā nerodas seksuāla interese. Draudzība ir jākopj. Ja izdodas šādas attiecības izveidot un saglabāt, tad tās ir pat labākas nekā ar sava dzimuma pārstāvi, jo sieviete visu stāsta no sievietes viedokļa, savukārt vīrietis klausās un izsaka vīrieša viedokli. Tas ļauj uz lietām paskatīties plašāk. Dažādas pasaules un skatījums no atšķirīgiem skatpunktiem.
— Kas, jūsuprāt, ir mīlestība?
— Ļoti sarežģītas savstarpējās attiecības, kas prasa ārkārtīgi daudz pacietības, sapratnes, spēju piedot, piekāpties. Un mazliet atteikties no sevis. Mīlestībā jāprot dot, un, ja neko nesaņem pretī, var “izdegt”.
— Vai ticat, ka tuvi cilvēki ir kā divas ābola pusītes?
— Katrs cilvēks ir viens vesels, personība. Tikai tad, ja esi personība, pietiekami spēcīgs, spēsi būt ar kādu kopā, jo pretējā gadījumā otrā cilvēkā meklēsi tik lielu atbalstu, ko viņš nespēs dot un muks projām vai no smaguma salūzīs.
— Kuri svētki jums ir tuvākie?
— Man ļoti patīk Ziemassvētki, jo tikai šajos svētkos visa ģimene ir kopā. Pēdējā laikā vairs neizdodas sanākt tik ļoti plašā pulkā, jo katram ir savas attiecības un ģimene. Diena, kas man ir ļoti svarīga, ir Mātes diena. Sagādāju kaut ko mīļu savai māmiņai, piezvanu, uzrakstu, kaut ko uzdāvinu. Tagad apzinos, ka māte ir pats svarīgākais cilvēks, ja iet galīgi “čābīgi”, zvanu viņai.
Viedokļi
Jolanta Ziediņa,
kolēģe
— Elīna nekad nepaies garām nevienam bērnam, redzot, ka nav kaut kas kārtībā, aprunāsies. Profesionāle savā jomā, skolēnus vienmēr uzklausa. Meitenēm skolā sapin arī bizes.
Māra Miķelsone,
skolotāja
— Uzticama, taisnprātīga kolēģe, spilgta personība, allaž smaidīga. Īsts darbarūķis. Ja ko dara, tad līdz galam. Uz Elīnu vienmēr var paļauties, un ar viņu es ietu izlūkos.
