Vīrs, kura darbs Staburaga pagastā ir vispieprasītākais pirms katriem svētkiem. Vīrs ar velosipēdu — ziema vai vasara. Skarbais vīrietis, kuru nebaida metriem augsti viļņi jūrā un dzīves vētras ikdienā. Arī dzimšanas diena viņam ir gada aukstākajā mēnesī — februārī, šogad četrdesmit piektā pēc kārtas. Tāds pāris vārdos ir Daiņa Ratiņa raksturojums.
Vismazākā klase
Kā jau staburadzietim, pirmā mācību iestāde Dainim bija Vīgantes pamatskola. Klase bijusi ar vismazāko skolēnu skaitu — vien trīs zēni un četras meitenes. Pēc skolas nevienu no viņiem vairs neesot saticis, skolas salidojumā bijis vienīgais no septiņiem. Aizkraukles profesionāli tehniskajā vidusskolā iestājies tolaik eksperimenta kārtā izveidotajā plaša profila traktoristu mehanizatoru kursā. Traktorista apliecību saņēmis, bet kursabiedru kopējo “grēku”dēļ palicis bez autovadītāja apliecības. Tāpēc arī tagad savas automašīnas nav, bet uz darbu, uz mežu sēnēs vai jebkuru vietu pagasta robežās nokļūst ar velosipēdu.
“Pierakstās” trešajā reizē
Uzreiz pēc profesionālās skolas beigšanas Daini iesauca padomju armijā. Trīs gadus bija prom no klusā Staburaga — Severomorskā, 25 kilometrus no Murmanskas. “Tīri normāli bija,” saka Dainis. “1096 dienas un tajās tikai viens desmit dienu atvaļinājums. Biju kuģa sakarnieks, un kopā ar virsniekiem bijām ap 200 cilvēku komanda. Kuģojām pa Barenca jūru, un vienreiz gadā iedeva arī ar automātu pašaut. Kaste patronu, un ar “kalašņikovu” bliezām pa kaijām vai plastmasas šķīvjiem.” Vairāk kā 40 grādu aukstums tur pieredzēts, kad, kailām rokām paceļot metāla stangu, tā piesalst pie rokas. Neiztika bez “ģedovščinas”, un latviešus par fašistiem saukāja. Sākumā neņēmis galvā, bet pēc pusotra gada, kad jau iejuties kolektīvā, vienu otru nācies stiprāk pārmācīt. Pirmo reizi dodoties jūrā, jauniņos ‘‘iesvētīja’’ — bija jāizdzer trauks ar jūras ūdeni. Stikla plafons, tilpums ap litru. Ja “noraustās” un neizdzer, jādzer vēl viens. Dainis uz kuģa “pierakstījies” ar trešo reizi. “Tā “položeno,”” saka jubilārs. “Garšīgs nebija, bet dzert vajadzēja.” Jūras slimība arī Daini neķēra. Kad vētrā viļņi bija augstāki par pieciem metriem un citi gulējuši kā baļķi, viņam vēl lielāka apetīte radusies. Pēc armijas tādēļ, ka dienēja slepenajā vienībā, piecus gadus nedrīkstēja izbraukt no valsts un arī neko stāstīt par dienesta laiku.
Ar makšķeri nav “aršana”
Pēc armijas bijis piedāvājums palikt virsdienestā. Dainis izlēmis atgriezties Staburagā, bet tagad savu izvēli nedaudz nožēlojot, jo nu jau būtu pensijā. Bet tolaik bija citi laiki, un cerējis, ka labi pelnīs traktorista darbā. Pēc trim gadiem jūrā Staburaga pusē no lielajiem plašumiem vien Daugava saistīja. Tad vēl drīkstēja ar tīkliem zvejot. Vēlāk, kad noteikumi mainījušies, ar makšķeri vairs nebija “aršana”.
Neilgi pirms kolhozu sabrukuma Daiņa paziņa, arī staburadzietis, ierādīja, kā cūkas kaujamas. Dainis sākumā gājis līdzi par palīgu, bet vēlāk viens ticis galā ar visiem darbiem. “Puse kompleksa un apkārtējo fermu cūkas ir “uz manas sirdsapziņas”, ” stāsta Dainis. Kautas ne tikai cūkas, arī liellopi un aitas. Darbs nav no patīkamākajiem, bet kādam tas jādara. Cilvēkiem gaļu gribas. Dainis šajā pusē palicis vienīgais, kurš pieprot šo arodu, un īpaši daudz darba esot pirms Ziemassvētkiem, Jāņiem. Palīgus, mācekļus vēl neņem, viens pats tiek galā. Cūkai vajag divas stundas, bet liellopam nesteidzoties pietiekot ar divreiz īsāku laiku.
Nav jātēlo jenots
No sarunas ar Daini noprotu, ka viņš par dzīvi nesūdzas un valdības neizdarību visās likstās nevaino. Viņš, to apstiprinot, saka: “Ja nekustēsies, nekā nebūs. Pašam vajag gribēt un darīt. Esmu optimists, un ar visu, ko dzīve piespēlē, jātiek galā. Kādi laiki nāks, tiem jāpielāgojas.”
Rīt arī staburadzieši dosies uz referendumu par latviešu valodu. Kāda ir Daiņa attieksme šajā jautājumā? Viņš vēl domājot, ko darīt. Jaunajos laikos gan esot vīlies. Bet, viņaprāt, bērniem skolā vajadzēja turpināt mācīt krievu valodu. Savukārt krieviem nav jātēlo jenots un sen vajadzēja iemācīties runāt latviski. Balsošanas iecirknis esot tepat, mājas pirmajā stāvā, varbūt pat pirmais rindā būšot.
Dzimšanas dienu svinēšot mājās savējo lokā. Vēl jau nav piecdesmit. “Tad gan galds būtu jāklāj saieta nama zālē,” jokojot saka Dainis.
