Mazajam Jānim ir septiņi gadi. Šobrīd viņš jau dzird māmiņas un tēta balsi, ieklausās citās skaņās un prot arī izteikt daudzus vārdus. Runāt puisēns vēl tikai mācās, jo ilgs laiks pavadīts pilnīgā klusumā.
Mazajam Jānim ir septiņi gadi. Šobrīd viņš jau dzird māmiņas un tēta balsi, ieklausās citās skaņās un prot arī izteikt daudzus vārdus. Runāt puisēns vēl tikai mācās, jo ilgs laiks pavadīts pilnīgā klusumā.
Saruna ar Jāņa vecākiem Ivetu un Guntaru Bričkām ir par cerībām, grūtumu un apņemšanos. Šai pļaviņiešu ģimenei izdevās noiet ilgo un bezgala grūto ceļu, lai viņu bērns, kurš nedzirdēja kopš dzimšanas, varētu klausīties skaņās. Pirms pusotra gada Jānim veica operāciju, aizvietojot dzirdes nervu ar implantu — tehnisku palīgierīci, kura dod iespēju saklausīt. Tagad puisēns dzird, bet priekšā vēl pamatīgs darbs, lai viņš raiti runātu.
Maldīgs priekšstats
Vecāki atzīst, ka lielos pārdzīvojumus pirms operācijas un tās laikā nevar izteikt pāris vārdos. Pats ķirurģiskais process neesot sarežģīts. Mēnesi pēc operācijas pieslēgts dzirdes aparāts, ik mēnesi tas pieregulēts un pastiprināta skaņa.
— Citiem ir priekšstats, ka pēc operācijas bērns tūlīt sāks runāt. Arī radinieki jautāja, vai zēns jau to dara. Tas ir maldīgi. Viņam visas skaņas un vārdi ir nepazīstami, jāiemācās no jauna, — saka Jāņa tētis Guntars.
Pogo par skaļu
Bērni pēc operācijas dažādi uztverot spēju saklausīt skaņas. Tas viņiem ir kas nepazīstams, interesants un arī dažkārt biedējošs. Tomēr visi ir izbrīnīti.
— Viena meitene pēc dzirdes aparāta pieslēgšanas sāka raudāt. Jānis īpaši nekā nereaģēja, bet par katru skaņu jautāja, kas tā tāda. Mums dzirdēt šķiet pats par sevi saprotams, viņam tas ir kas jauns. Kā dēlam viss izklausās, mēs nezinām pateikt. Pavasarī sēdējām pie mājas, un pogoja lakstīgala. Jānis aizspieda ausis un teica, ka putns dzied par skaļu. Ja bērniem, kuri atguvuši dzirdi, kaut kāda skaņa nepatīk, viņi aizsedz ausis ar plaukstām, — stāsta Iveta.
Pirmais apzinātais vārds, kuru Jānis pēc operācijas pateica, bija “teta”. Iepriekš viņš teica vien skaņu “mamama”, ja sauca māmiņu vai gribēja ēst. Pamazām vārdi virknējas kā kreļļu pērles. Speciālisti atzinuši — cik gados šāda operācija veikta, tik laika paies, lai bērns iemācītos runāt. Vecākiem pēc iespējas vairāk jārunā ar bērnu. Joprojām nepieciešams aktīvs darbs ar logopēdu.
Naudu meklēja paši
Bričku ģimene jau pirms pāris gadiem zināja par iespēju ar implanta palīdzību atgūt dēlam dzirdi. Tad operācijas izmaksas bijušas vismaz 60 000 vācu marku. Tagad tehnoloģijas ir krietni uzlabotas. Arī cenas samazinājušās, bet joprojām ir augstas.
Ivetai un Guntaram izdevās savākt vairāk nekā desmit tūkstošu latu, lai Jāni varētu operēt. Televīzijas raidījumā “Kriminālā informācija” pat bija izsludināta labdarības akcija, aicinot cilvēkus ziedot naudu. Tādējādi izdevās iegūt vien tūkstoti latu. Pārējo summu vajadzēja meklēt pašiem.
— Vislielāko atbalstu deva mani un Ivetas vecāki. Par materiālo atbalstu liels paldies jāteic arī manai darbavietai – Aizkraukles rajona policijas pārvaldei. Grūti bija, bet naudu savācām, — atzīst Guntars.
Brīnumārsti nelīdzēs
Arī šai ģimenei sākumā nebija nojausmas, ka dēliņam ir veselības problēmas. Aizdomas, ka nav kaut kas kārtībā, radās, kad bērnam bija septiņi mēneši. Latvijas Bērnu dzirdes centrā apstiprināja diagnozi — bērns ir nedzirdīgs. Kāpēc tā noticis, precīzs iemesls nav zināms. Guntars teic, ka tas nav arī svarīgi, jo tāpat nespētu neko mainīt.
Kā daudzi vecāki izmisuma brīžos, arī viņi palīdzību meklēja ne tikai pie ārstiem.
— Esam izbraukājuši vai visu Latviju cerībā, ka notiks brīnums. Tagad varu ieteikt citiem, lai netērē velti laiku un nedodas pie dziedniekiem vai ekstrasensiem. Viņi lielākoties teica vienu un to pašu, ka bērns dzirdēs. Loģiski domājot, kā tas varētu notikt, ja viņam dzirdes nervs bija atmiris? Ja diagnoze ir skaidra, jāmeklē iespēja ārstēties, lai nezaudētu laiku. Vislabākos rezultātus var sasniegt, ja bērnu operē līdz triju gadu vecumam, — atzīst Jāņa vecāki.
Meklē iespēju sazināties
Iveta piebilst, ka pirmie gadi bija grūtākie, jo nevarēja saprast vienam otru. Vajadzēja meklēt iespēju sazināties. Sākumā Jānis apmeklēja parasto bērnudārzu, bet no triju gadu vecuma — specializēto bērnudārzu nedzirdīgajiem bērniem Rīgā. Šajā laikā Jānis pietiekami labi apguva nedzirdīgo zīmju valodu, tagad prot arī vārdus nolasīt no lūpām. Vecāki zīmju valodu nepārvalda pilnībā, bet sazināties māk. Viņu mērķis bija panākt, lai dēls attīsta runu.
Jau pēc operācijas zēns neilgu laiku apmeklēja arī bērnudārzu “Saulīte” Aizkrauklē, jo ārsti atzina, ka tagad Jānim nepieciešama dzirdīga vide. Piemērojoties dēla vajadzībām, ģimene dzīvoja gan Rīgā, gan Aizkrauklē.
“Saulītē” zēns bija vienīgais ar tik izteiktām dzirdes problēmām, taču tas netraucēja iejusties. Guntars smej, ka notika otrādi, nekā bija domāts — nevis pārējie bērni iemācīja Jāni runāt, bet viņš citiem iemācīja apgūt zīmju valodu.
— Ģimenē mēs dēlu saucam par Janci. Aizkraukles bērnudārzā viņu uzrunāja par Jāni, bet zēns neatsaucās. Kad audzinātāja jautāja, kāds ir viņa vārds, teica tomēr, ka Jānis, — par interesantajiem brīžiem stāsta Iveta.
Jābrauc bieži
Visu šo laiku Latvijas Bērnu dzirdes centrs Jānim un viņa vecākiem ir bijis kā otrās mājas, jo bieži vajag doties uz konsultācijām un logopēda nodarbībām.
— Dēlam piešķirta invaliditātes grupa, līdz ar to sabiedriskajā transportā arī viņu pavadošais cilvēks var braukt bez maksas. Tas ir liels atspaids, jo uz Rīgu un citur vajag doties bieži. Kāda māmiņa no Liepājas stāsta, ka viņas bērnam pēc implanta operācijas vairs negrib piešķirt invaliditātes grupu, jo viņš dzirdot. Absurds! Līdz ar to taču visas problēmas nav atrisinātas, — saka Iveta.
Skolā patīk
Rudenī Jānis sāks mācīties Valmieras vājdzirdīgo skolā. Tagad šī pilsēta kļūs par Bričku ģimenes mājvietu. Iveta uzskata, ka parastā mācību iestādē zēnam būtu grūti, jo nepieciešama īpaša uzmanība. Mācīties gan Jancim nepatīkot. Lasīt viņš jau prot, bet ne visu vārdu nozīmi saprot. Arī rakstīt zēns ir iemācījies drukātiem burtiem. Viņš joprojām vairāk vēlas sazināties ar žestiem, lietot valodu viņu jāmudina.
— Bijām aizbraukuši uz Valmieru, un Jancis ar interesi visu vēroja. Domājam, ka viņam tur patiks. 1. klasē ir pieci seši bērni, līdz ar to katram var veltīt uzmanību. Savulaik tur mācīties sākušas arī divas pilnīgi nedzirdīgas meitenes, 4. klasē viņas jau prot dziedāt. Turklāt, skolu beidzot, audzēkņi apgūst kādu profesiju, — saka vecāki.
Viņi uzskata, ka skolas vide ir nežēlīgāka nekā sabiedrība kopumā. Valmieras vājdzirdīgo skolā visi bērni ir ar veselības traucējumiem, tāpēc saskarsmes problēmām nevajadzētu būt. Līdz šim neviens nav izsmējis Jāni. Ar citiem bērniem viņš parasti ātri atrod kontaktu.
Šokolādi noslēpt nevar
Pirms skolas gaitu sākšanas Jānis bauda vasaru. Zēnam ļoti patīk peldēties, labprāt arī zīmē. Īpaši viņam patīk dzīvnieki. Viņi parasti tiek stipri samīļoti.
Vecāki atzīst, ka bērns ir pastiprināti jāuzmana. Pats vēl nesaprot, ka ikdienas nodarbēs jābūt piesardzīgākam, lai nesabojātu dzirdes aparātu. Zēnam ies secen arī dažādas sporta aktivitātes. Tomēr daļa taisnības esot atziņā — ja liktenis cilvēkam kaut ko atņem, viņš dubultā dod citas spējas. Jānim esot spēcīga oža. Guntars smej, ka dienās zēns varēšot strādāt par ekspertu. Tagad jau sajūtot, ja otrā istabā smaržo šokolāde.
***
Grūtu brīžu Bričku ģimenē bijis daudz, bet vairāk gan cerības, kas viss būs labi. Iveta un Guntars atzīst, ka ikdienā vajag lielu pacietību un gribasspēku, kā ne vienmēr pietiek. Citas ģimenes ir izjukušas, ja piedzimst mazulis ar veselības traucējumiem. Viņiem tas licis darīt visu iespējamo, lai palīdzētu savam bērnam. Darāmā vēl daudz, lai mazais Jānis iekļautos mūsu skanīgajā pasaulē. Viņiem visiem kopā tas noteikti izdosies.
