Vairums televīzijas skatītāju seko līdzi skandalozās blondīnes Violetas Stepanovas gaitām šovā “Lauku sēta”, tikmēr aizkraukliete priecājas par sabiedrības uzmanību un netraucēta turpina savas ikdienas gaitas. Šogad Violeta ir apņēmusies iegūt trešo profesiju, kas ir tikpat neparasti kā pati jauniete.
Patīk būt uzmanības centrā
— Kāda ir dzīve pēc šova “Lauku sēta”?
— Diezgan mierīga. Līdz ar jauno mācību gadu iestājos Aizkraukles profesionālajā vidusskolā, kur apgūstu metinātāja profesiju. Darba piedāvājumu tobrīd nebija, un nevēlējos vienkārši sēdēt mājās, tādēļ nolēmu turpināt pilnveidoties. Daudzi vaicā, kāpēc tieši metinātāja profesija? Vairākas profesijas šajā skolā esmu jau apguvusi, man kabatā ir sekretāres un pavāres diploms. Metinātāja arods nav tik grūts, cik netīrs darbs, tomēr, kad ķeries tam klāt, rodas intriga par iznākumu.
— Tev ir liela televīzijas šovu pieredze. Vilina zilais ekrāns?
— Esmu piedalījos četros šovos. Pirmais bija “Cīnītājs” 2012. gadā, tad “Precamies !?!”, “TV Zvaigzne” un tagad “Lauku sēta”. Biju ļoti izbrīnīta, kad manu dalību apstiprināja “Cīnītājā”. Dodoties uz atlasi, uztraukuma nebija, kad mani apstiprināja — rokas no satraukuma drebēja vēl divas stundas. Man patika sajūta, kas pārņēma pēc piedalīšanās šovā. Cilvēki mani pazina, laikraksti interesējās un rakstīja. Neesmu pelēkā pele, man patīk būt uzmanības centrā.
— Atpazīstamība netraucē?
— Šobrīd, kamēr televīzijā rāda šovu “Lauku sēta”, cenšos no mājām ārā neiet. Tomēr no pastiprinātas uzmanības izvairīties ir grūti. Liela interese par mani tiek izrādīta sociālajos tīklos, kur saņemu daudz vēstuļu. Vislielāko interesi izrāda vīrieši, kas vēlas ar mani iepazīties.
Ielās uz mani atskatās jau sen. Pazīst daudzi, taču acīs neviens neko nesaka. Parasti paiet garām un tad sāk sačukstēties. Vienīgā reize, kad pēc “Lauku sētas” filmēšanas beigām devos ar draugiem atpūsties uz vietējo bāru, beidzās ar lūgumiem kopā nofotografēties. Cilvēki bija iedzēruši, un viņiem pietika drosmes mani uzrunāt. Rīgā atpazīstamībai ir vairāk priekšrocību, reiz bez maksas gan es, gan draugi tikām ielaisti klubā. Īpašu mirkli piedzīvoju pēc piedalīšanās šovā “Cīnītājs”, kad bērni nāca klāt un lūdza autogrāfu.
— Vai balva nav noteicošais stimuls, piedaloties šovos?
— Pirmajā šovā biju pārliecināta: ja vēlēšos, tad iegūšu galveno balvu — 5000 latu. Kad pametu “Cīnītāju”, līdz finālam bija palikusi vien nedēļa. Saķēros ar citu šova dalībnieku, nesavaldīju sevi un uzvedos tā, kā reālajā dzīvē tādā situācijā reaģētu. Pēc skandāla sapratu, ka skatītāji mani neatbalstīs, līdz ar to balvu man neredzēt. Esot kameras tajā pusē, tajā vidē, kad notiek filmēšana, par balvu domāts netiek. Kad filmēšana beidzas, tad saprotu, ka varēju rīkoties citādāk. Taču mani tas nesatrauc, es uzvedos tā kā ikdienā, tādēļ zaudējums mani nesarūgtina.
— Radies priekšstats, ka esi visai skarba. Mīts vai patiesība?
— Epizodes, kurās esmu dzirdama lamājoties vai bļaustoties, notiek pēc tam, kad esmu bijusi pamatīgi nokaitināta. Tās ir emocijas. Pati brīnos, ka mani, tik jaunu meiteni, kāds spēj tā ietekmēt. Laikam jādzer nervu zāles! (Smejas) Šovā “Lauku sēta” biju fiziski nogurusi un katru dienu saskāros ar emocionālo teroru. Nav brīnums, ja kādā brīdī savaldība trūkst, un ārā nāk viss, kas sakrājies.
Pēc visiem šoviem, kuros esmu piedalījusies, secinu, ka vispatiesākā esmu redzama tieši “Lauku sētā”. Šovs mani salauza, neko netēloju un nemeloju — biju tāda, kāda esmu. Protams, daudz kas atkarīgs no konkrētās situācijas. Ikdienā, izejot sabiedrībā, uzvedos piezemētāk.
Negatīvie komentāri uzlabo omu
— Vai šova sērijas skaties? Nav kauns par kādu savu izdarību?
— Protams, katru sēriju noskatos pat vairākkārt. Lai gan šova ieraksts būs pieejams arī pēc gadiem, man nebūs laika skatīties vēlreiz. Pēc iepriekšējās sērijas noskatīšanās, kad kāvām cūku, man palika lopiņa žēl. Tajā brīdī, kad to darīju, tas šķita parasts darbs. Raugoties uz notiekošo no malas, pārņem citādas sajūtas. Ceru, ka vairs cūku kaut nenāksies, būšu kārtīga pilsētniece un no šī darba izvairīšos.
Lielākoties izdarīto nenožēloju, reizēm mani pārņem kauna izjūta, taču paiet pāris dienu, notikušais aizmirstas, un es dzīvoju tālāk.
Filmējoties sapratu, ka raidījumā notiekošais tiek atspoguļots no vēlamā rakursa. Liela nozīme ir montāžai. Ir bijušas ainas, par kurām ir žēl, ka tās tikušas izgrieztas un cilvēkiem nav parādītas. Ar montāžas palīdzību tiek noturēts mans tēls — “asā vecene”. Citas manas personības šķautnes palikušas aizkadrā, taču mani tas nesatrauc. Ļoti labi saprotu, ka nevienam to nevajag. Esošā situācija mani apmierina, dažādās niansēs lieki neiedziļinos un notiekošo pie sirds neņemu.
— Plāno pieteikties vēl kādam šovam?
— Noteikti! Latvijā nemaz nav tik daudz šovu, kā gribētos, piesakos visiem bez izņēmuma. Ja apstiprina dalību — priecājos! Mani ņem, lai es taisītu šovu. Producenti zina, kāda esmu, ka neesmu uz mutes kritusi. Esmu arī dzirdējusi televīzijas skatītāju viedokli, ka viņiem ir interesanti vērot tieši mani. Atšķirībā no pārējiem šovu dalībniekiem nebaidos teikt, ko domāju. Ja producenti vēlas šovu — viņi zina, ka to arī dabūs.
— Internetā lasi atsauksmes un komentārus par sevi?
— Jā, tie mani uzjautrina! Izrādās, sveši cilvēki mani pazīst labāk nekā es pati. Pēdējos gados esmu uzzinājusi daudz ko jaunu, mana biogrāfija tiek rakstīta bez manis. Komentārus nelasu katru dienu, vien tad, kad ir ļoti slikts garastāvoklis, jo šie viedokļi man uzlabo omu. Piemēram, nesen portālā www.delfi.lv bija raksts ar bildēm par mani un vēl vienu šova “Lauku sēta” dalībnieci Artu. Pievienotajos attēlos mēs bijām redzamas kopā ar sivēnu. Kāds anonīms komentētājs bija pierakstījis: “Šajā bildē tikai cūka un govis ir skaistākas par tām meitenēm…” Šis komentārs man ļoti patika, izsmējos no sirds.
Nav jēgas cīnīties ar anonīmajiem komentētājiem. Tā jau ir, ka latvietim latvietis ir gardākais kumoss. Aiz muguras aprunāt viens otru var, taču drosmes, lai savu viedokli teiktu acīs vai parakstīties ar savu īsto vārdu un uzvārdu, nepietiek.
Mani var ietekmēt tikai tuvinieku teiktais, svešinieku sacītais būs pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā.
Sapnis — dzīvot Aizkrauklē
— Tuvinieki tevi atbalsta?
— Ģimene ir par mani. Viņi mani mīl un nenosoda. Neviens nevar man aizliegt rīkoties tā, kā vēlos. Vienīgi es pati varu būt sev šķērslis.
Nāku no lielas ģimenes, man ir četras māsas un brālis. Ģimenē esmu otra jaunākā. Tā kā bijām daudz bērnu, agri iemācījāmies dalīties un joprojām esam viens par visiem un visi par vienu. Visi esam sevi pierādījuši, māsas ir skaistas, laimīgas un veiksmīgas. Vecāki mūs audzināja stingri, arī vecākā māsa īstenoja tādu pašu taktiku. Par pateiktu lamuvārdu viņa varēja novicināt ar zaru slotu. Joprojām viņas klātbūtnē domāju par savu uzvedību. Iespējams, tieši stingrā audzināšana ir iemesls, kādēļ man patīk mazliet patrakot. Mūsdienās jau desmit gadu vecas meitenes krāsojas un uzvedas izaicinoši, savukārt man līdz 14 gadu vecumam bija aizliegta jebkāda kosmētika, biju pārāk jauna. Kad sāku mācīties Aizkraukles profesionālajā vidusskolā, kļuvu patstāvīga un pieaugu. Drīkstēju darīt to, kas bija liegts līdz šim. Atbalstu audzināšanu, kurā ir noteikumi un ierobežojumi, bet bērnība ir jāizbauda.
— Kāpēc tieši Aizkraukle? Uzmanību alkstošai meitenei piemērotāka būtu galvaspilsēta.
— Rīga ir pārāk liela. Mana dzimtā pilsēta ir Pļaviņas, pēdējos septiņus gadus, kopš atnācu uz šejieni mācīties, uzskatu sevi par aizkrauklieti. Pļaviņās joprojām dzīvo radi — tētis un māsas, kurus labprāt apmeklēju. Atgriezties dzimtajā pusē vienmēr ir patīkami, ik uz soļa ir atgādinājumi par tur piedzīvotiem, skaistiem brīžiem. Kad biju maza, kopā ar mammu braucām uz Aizkraukli iepirkties, atceros, kā piegāju pie centra strūklakas, iemetu naudiņu un iedomājos vēlēšanos, kas nu ir piepildījusies — dzīvot Aizkrauklē. Man patīk šīs pilsētas spožums un vietējie iedzīvotāji.
Patīk veidot frizūras
— Kā ar vaļaspriekiem?
— Ziemā, kad ātri satumst, labprāt skrienu. Man patīk skriet tumsā, tad nevar redzēt, kā vēders kratās. (Smejas.) Skriešana palīdz atbrīvoties no negatīvajām emocijām. Atgriežoties mājās, ieeju aukstā dušā un jūtos kā no jauna dzimusi!
Līdz ar mācību gada sākšanos sāku apmeklēt moderno deju nodarbības. Man ļoti labi sanāk! Kad precēšos, vismaz mācēšu pareizi valsi nodejot. Ar ritma izjūtu man viss kārtībā, pamatskolas laikā apmeklēju hiphopa nodarbības, vēlāk dejoju tautas dejas. Iepazīstot dažādus deju stilus, esmu secinājusi, ka man saistošākais ir tieši hiphops, pie kā labprāt atgrieztos.
— Vienmēr esi bijusi tik enerģiska?
— Bērnībā biju trausla, kautrīga un viegli aizskarama. Atnākot uz Aizkraukli, atvēros — kļuvu drošāka, spēju sevi aizstāvēt. Tieši pilsēta man palīdzēja atraisīties un kļūt pašpārliecinātai.
— Kādi ir tavi nākotnes plāni?
— Pabeigšu metinātāja apmācību, tad nedaudz atpūtīšos. Ja radīsies iespēja piedalīties kādā šovā, to garām nelaidīšu, ja ne, došos strādāt un tad atkal iešu mācīties. Mans kvēlākais sapnis ir strādāt par frizieri! Pirms dažiem gadiem sāku mācības, taču sapni par friziera arodu nācās atlikt, jo tas bija pārāk dārgs prieks. Līdz piektajai klasei vēlējos kļūt par policisti, pēc tam — par frizieri. Bērnībā frizūras veidoju lellēm, dzīvojot kopmītnēs — draudzenēm. Man ir ļoti laba fantāzija, ja runa ir par frizūrām. Nākotnē labprāt kļūtu par sava skaistumkopšanas salona īpašnieci. Sievietei vienmēr jābūt koptai, pati cenšos turēt šo latiņu augstu un labprāt gādātu par citām sievietēm.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Violeta Stepanova.
Dzimšanas laiks un vieta: 1993. gada 19. marts, Aizkraukle.
Dzīvesvieta: Aizkraukle.
Izglītība: apguvusi sekretāres un pavāres profesiju Aizkraukles profesionālajā vidusskolā.
Ģimene: ir draugs.
Vaļasprieks: frizūru veidošana.
Horoskopa zīme: Zivis.
