Ar Sandru Strodi iepazinos internetā. Pareizāk sakot, vispirms bija iepazīšanās ar viņas rokdarbiem, rotaslietām internetveikalā www.jsrcrafts.com (starp citu, veikaliņā apskatāmi un iegādājami arī Jura Rudzīša, kurš savulaik dzīvoja un strādāja Kokneses novadā un par kuru arī “Staburags” rakstīja, kokgriezumi). Skaisti — toreiz, skatoties galeriju, nodomāju ne tikai par Sandras darinājumiem, bet arī par viņu pašu. Spilgta, valdzinoša, fotogēniska — tāda viņa ir fotogrāfijās, kurās demonstrē savus darinājumus.
Toreiz, kad skatīju fotogaleriju, Sandra bija Norvēģijā un tikšanās klātienē šķita nereāla. Bet, kā saka, cilvēks domā, Dievs dara. Apmēram pirms mēneša saņēmu ziņu, ka Sandra ilgāku laiku būs Latvijā un diezgan bieži arī Aizkrauklē, jo te dzīvo dēla ģimene. Tādu izdevību nevarēja laist garām, un čaklo rokdarbnieci aicināju uz sarunu. Pirms sarunas vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Pamatprofesija — skolotāja
— Vispirms, lūdzu, mazliet iepazīstini ar sevi — no kuras puses esi, kur mācījusies, strādājusi?
— Mana dzimtā puse ir Daugavpils reģionā, Eglainē. Esmu ģeogrāfijas maģistre, mana pirmā darbavieta bija Daugavpils Universitāte, biju ģeogrāfijas pasniedzēja. Kad pasaulē nāca bērni — man viņi ir četri — ilgāku laiku biju mājsaimnieces statusā. 2008. gadā reģistrēju savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar rotaslietu izgatavošanu un tirdzniecību internetā. Taču vēlāk liktenis mani aizveda uz Norvēģiju.
— Ko tur dari?
— Arī Norvēģijā strādāju amatniecības jomā, veidoju interneta mājaslapu www.jsrcrafts.com. Pastāvīgi cenšos pilnveidoties un apgūt ko jaunu. Pēdējā laikā esmu iemēģinājusi roku arī kokgriešanā.
— Kad apskatīju galeriju, mana pirmā doma bija: vai to maz viens cilvēks var izdarīt, vēl jo vairāk, tev pamatdarbs ir bijis pavisam citā sfērā? Kāpēc pedagoga darbu pameti?
— Devos bērna kopšanas atvaļinājumā, un, atklāti sakot, pedagoga darbs mani nemaz neaizrāva, neraugoties uz to, ka mans tētis bija skolas direktors un mamma skolotāja, turklāt viņas piecas māsas un brālis arī bija saistīti ar pegadoģiju. Mani ļoti vilināja ceļojumi, tāpēc arī studēju ģeogrāfiju.
Savu darbu reklāma
— Kā sadraudzējies ar savu vaļasprieku — adīšanu, tamborēšanu?
— Tas man laikam mantojumā nācis no mammas un tēta mammas, viņa bija liela rokdarbniece, auda segas. Pusaudzes gados arī šuvu. Manā jaunībā jau bija kaut ko grūti nopirkt, un staigāt savā šūtā mētelī bija liels gandarījums. Tagad es galvenokārt nodarbojos ar rotaslietu gatavošanu un tamborēšanu, nesen sāku gatavot vējazvanus no gliemežvākiem, arī sapņu ķērājus. Rotaslietu izgatavošanā mani iecienītākie materiāli ir pusdārgakmeņi, stikls, pēdējā laika jaunums ir rotas, kurās izmantoju savus kokgriezumus, kā arī rotas, kurās tiek izmantoti dabas materiāli.
— Vai atceries savu pirmo rokdarbu?
— Droši vien tā bija kāda šallīte lellei. Es ar rokdarbiem “uz tu” esmu no piecu gadu vecuma.
— Kur rodas idejas?
— Tagad jau par idejām nav jāuztraucas, to papilnam ir internetā, tās papildinot ar kaut ko savu, iznāk pavisam oriģinālas lietiņas. Dažreiz idejas atnāk pavisam neierastā veidā. Piemēram, reiz man bija salasīts paprāvs maisiņš ar gliemežvākiem. Tos nesot, tie tik dzidri ieskanējās, ka prātā iešāvās doma par vējazvanu gatavošanu.
Tagad tie jau atraduši savu pircēju. Liels gandarījums man ir tad, kad varu piepildīt kādas pasūtītājas sapni — izgatavot rotu, kādu viņa ir vēlējusies, bet nekur nav varējusi atrast.
— Kā top tavi rokdarbi? Rīta agrumā, skatoties kādu seriālu, nakts stundās?
— Parasti pie rokdarbiem ķeros vakarpusē — pa dienu apdaru visus sadzīves darbiņus un tad ļaujos savam sirdsdarbam. Televizoru neskatos jau vairākus gadus, parasti klausos kādu mūziku, bet pēdējā laikā līdztekus adīšanai mācos norvēģu valodu. Adot iekrītu tādā azartā, ka nevaru atrauties līdz vēlai naktij. Tas man pašai šķiet tik interesanti, ka gribas ātrāk redzēt, kāds būs galarezultāts.
— Mēdz teikt, ka kurpnieki staigā bez kurpēm, bet pavāri vienmēr ir izsalkuši. Kā ir ar tevi — vai iepriecini tikai citus ar saviem darinājumiem un pati iegādājies preci veikalā?
— Nē, ar mani tā nav, es pati valkāju savus tērpus un savas rotaslietas. Ir, protams, gandarījums, ja man kāds jautā: “Kur tu tik skaistu jaku, kleitu vai rotaslietu iegādājies?” Var teikt, esmu pati savu darbu reklāma.
Laime — iepriecināt citus
— Vai rokdarbnieces stafetes kociņu pārņēmusi arī tava meita?
— Nē, viņu vairāk interesē citas jomas. Kā Linda pati smejas, šaušana viņai tuvāka nekā šūšana. Meita aktīvi darbojas jaunsardzē, tagad arī zemessardzē. Taču tas gan nenozīmē, ka viņa nevalkā manus darinājumus.
— Tavā internetveikalā www.jsrcrafts.com ir ļoti plaša darbu galerija, bet neliels piedāvājumu klāsts. Vai iespējams veikt pasūtījumus?
— Jā, protams, visu var sarunāt. Galerijā redzamie daudzie darbi tapuši ilgu gadu laikā. Parasti tiešas savu darbu kopijas negatavoju, praktiski visi darbi ir vienā eksemplārā.
— Vai tev ir kāds sapņu adījums vai rotaslieta, ko vēlētos izgatavot?
— Nē, jo visu, ko esmu vēlējusies, esmu realizējusi. Bet jaunas idejas jau atnāk vienmēr.
— Tad jau var teikt, ka esi laimīgs cilvēks?
— Jā, tā patiešām ir liela laime dzīvot saskaņā ar sevi, darīt darbu, kas sirdij ir vistuvākais, un ar to spēt iepriecināt citus.
