No kautrīgas apalītes līdz skaistumkonkursa fināla dalībniecei — tāds īsumā ir Sabīnes moto pēdējo piecu gadu laikā. Kā daudzi jaunieši, arī viņa strādājusi Anglijā, atgriezusies Latvijā, uzsitusi ne mazums punu, bet ar katru no tiem kļuvusi dzīves gudrāka, iejūtīgāka. Meitene ar pieciem brāļiem un māsām lauž ierasto domu gājienu par skaistulēm — vēsajām aprēķinātājām. Saviem spēkiem pēdējo gadu laikā zaudējusi 20 kilogramu no sava ķermeņa svara, viņa tagad ir iedvesmas piemērs daudziem, kuriem grūti noticēt sev, ka viss, ko vēlas, ir pašu rokās.
Sabīnes dzimtā puse ir Mazzalve, bet no 17 gadu vecuma katru brīvu brīdi no Rīgas skaņām un cilvēkiem aizbēg uz tēva mājām Sproģos. Šī vasara viņai nedaudz atšķirīga no iepriekšējām. Pieteikusies, pareizāk sakot, draugs viņu pamudinājis pieteikties Latvijas Biznesa koledžas rīkotajā skaistumkonkursā. Galvenā balva — bezmaksas studijas un 2 tūkstoši eiro.
Jāprot īstajā brīdī aiziet
— Savā Facebook profilā dalies pārdomās par notievēšanu. Daudzām tā ir jutīga tēma, tu par to runā bez aizspriedumiem. Pēdējā laikā arī televīzijā var redzēt dažādus tievēšanas šovus. Ko tu par tiem saki?
— Cilvēki tos skatās, bet maz ticams, vai kādam tas rada motivāciju darboties pašam. Varbūt īsu mirkli saņemas, bet ne ilgstoši. Es svarā pieņēmos neveselīgu attiecību dēļ. Stresoju un, lai tiktu galā ar to, ēdu. Tagad varu sev atzīt — man bija ļoti zems pašvērtējums. Tā bija melnā svītra manā dzīvē. Skatījos spogulī, un man nepatika tas, ko redzu. Sapratu, ka nav normāli, bet nebija punkta, no kura sākt. Dzīvoju disharmonijā ar sevi. Līdz satiku cilvēku, kurš tā arī pateica — jāsāk kaut ko reāli darīt. Sāku sportot, veselīgāk ēst. Ja cilvēks ilgstoši ir attiecībās, kurās arī otra persona nevēlas neko dzīvē mainīt, kāda var būt runa par motivāciju. Jāprot īstajā brīdī aiziet no cilvēka, kas gremdē. Man bija 20 kilogramu par daudz, kad pieliku punktu savām graujošajām attiecībām. Jutu, ka nav labi, bet pirms tam nekad nesvēros. Bija kauns pašai no sevis.
Līdz saņēmos, uzkāpu uz svariem — 77 kilogrami. Man gribējās raudāt. Tik tālu sevi biju novedusi! Toreiz gan liku bildes internetā, bet biju iemācījusies fotošopā notušēt trūkumus. Tie, kas mani pazina, kad satika, neticēja tam, ko redzēja patiesībā. Tagad viņi novērtē to, ko esmu izdarījusi. Tagad sveru 56 kilogramus.
Krāpšanās diena
— Tavs motivētājs arī uzmanīja, lai ēd veselīgi?
— Bija pat tā, ka veikalā paņēmu šokolādi, bet viņš tā arī pateica — nē, to tu neņemsi! Esmu ļoti spītīga, nepatīk, ja ko aizliedz. Jā, dusmojos, pie sevis nodomāju — neesmu taču mazs bērns, lai man norādītu, ko drīkstu darīt. Protams, vēlāk viņam teicu paldies, novērtēju, ko viņš manā labā darīja. Reizē ar veselīgu dzīvesveidu pārveidoju arī savu ārieni. Tagad esmu apmierināta ar to, kā izskatos. Tagad vieni sāk pārmest, ka esmu pārāk tieva, bet neko citu kā skaudību viņos nesaklausu.
— Vai tagad arī citiem vari palīdzēt ar savu piemēru?
— Ir tādi, kas “feisbukā” jautā, kā es to panācu, un labprāt dalos pieredzē. Pirmkārt, atteikties no saldumiem, cukura, tajā skaitā augļiem, kuros daudz cukura. Mana metode ir tāda — visu nedēļu sports, veselīga pārtika, bet vienu dienu atļaujos sagrēkot — ēdu visu, ko vēlos. Saucu to par čītošanas jeb krāpšanās dienu. Pilnībā esmu atteikusies no alkohola, taču ne tikai svara dēļ, vairāk domājot par nākotni, savu un bērnu veselību. Šobrīd man ir lieliskas attiecības, puisis, kura priekšā nav jāizliekas, kurš mani atbalsta un pats ievēro veselīgu dzīvesveidu.
— Ja tomēr paliktu viena — kritiens atpakaļ “grāvī”?
— Vairs ne. Šo gadu laikā esmu kļuvusi stiprāka, cēlies pašvērtējums, esmu iemācījusies ticēt sev — ka spēju sasniegt visu, ko vēlos. Skolas laikā daudz nodarbojos ar sportu un tajā ieliku visu sevi, lai rezultāts būtu vislabākais. Tomēr pirms pāris gadiem sevi pat iedomāties nevarēju skaistumkonkursā.
“Viņš mani “pagrūda””
— Vajag drosmi uzkāpt uz skatuves, parādīt sevi žūrijai un publikai.
— Kādreiz, kad piedalījos Dzejas dienās, runāju dzeju, vienmēr domāju — ko cilvēki par mani teiks, kā vērtēs? Tagad tā visa nav. Daru to sev, nevis kāda dēļ. Nedomāju par to, ko žūrija pateiks — redz, viņa tomēr slikti izskatās. Novērtēju to, ka esmu tikusi finālā, starp desmit labākajām meitenēm. Konkursam pieteicās apmēram tūkstotis, bet piedalīties atlasīja simts. Tagad varu atzīt, ka šis pasākums man uzlaboja komunikācijas iemaņas, noderēja arī defilē nodarbībās gaitas izkopšanā. Uzkāpt uz skatuves, protams, tā bija sevis pārvarēšana un reizē liela pieredze.
— Pati izlēmi piedalīties vai kāds ieteica?
— Jāsaka paldies manam draugam, kurš pirms pāris mēnešiem iedrošināja. Bija sajūta, ka varu, bet vajadzēja kādu no malas, kas dod pirmo impulsu, apstiprina manu izvēli.
— No vienas puses — varētu padomāt, ka ar skaistu augumu, seju nopelni sev studijas.
— Tā gluži nav. Pirms uznāciena uz “mēles” bija intelekta tests, un tur ar skaistumu vien ir par maz. Bija skaistas meitenes, par kurām nodomāju — tās gan tiks līdz finālam, bet šajā testā viņas izkrita. Lai iekļūtu finālā, vērā ņēma 40% no balsojuma internetā, bet pēc žūrijas vērtējuma.
Baloniņš somā
vienmēr
— Ikdienā esi ļoti pievilcīga, bet cilvēki mēdz būt neaprēķināmi, pat bīstami.
— Kā saka, nemetu visus vienā maisā. Jā, Vācijā musulmaņi mēdz uzbrukt sievietēm, esot Rīgā, visnepatīkamāk ir centrālajā dzelzceļa stacijā. Dzērāji, narkomāni ir bīstamākā publika. Piparu gāzes baloniņš man vienmēr somā, bet ikdienā dzīvoju ar domu, ka viss būs labi.
— Ja konkursā uzvarēsi, ko izvēlēsies studēt?
— Reklāmas menedžmentu. Bet līdz tam vēl laiks, domas var mainīties. Šobrīd vairāk sliecos sākumskolas skolotāja profesijas studijām. Ļoti patīk mazi bērni, patīk iemācīt ko jaunu.
— Attiecības tev nozīmē daudz.
— Tā ir, jo labi, ka līdzās ir atbalsts un arī kritiķis. Nav nozīmes visu laiku saņemt komplimentus, vajag arī kritiku, pateikt, ka varu labāk nekā pašlaik. Ja kritika aizvaino, jādomā, vai esi īstajās attiecībās. Svarīgi ir otram uzticēties — jūtās un sajūtās. Līdz šīm attiecībām es reti skatījos cilvēkiem acīs, izvairījos, bet toreiz mēs piecas stundas runājām, skatienu neatraujot. Viņš, tāpat kā es, raksta dzeju, nelieto alkoholu.
— Nesen biju pasākumā, kurā cilvēki no mākslas pasaules, tā ap gadiem sešdesmit, teica, ka mūsdienu jaunatnei trūkst dvēseles.
— Man ir skumji noskatīties uz mana vecuma un jaunākiem, kuri sevi degradē. Domāju par tām meitenēm, kurām tagad visa dzīve paiet klubiņos — vai viņas zina, kā labi iemarinēt gurķus? Jā, jau tagad domāju par to, kā mani mazbērni atbrauks pie manis, un iznesīšu no pagraba burciņas ar pašgatavotu ievārījumu. Tas man ir svarīgi. Par visiem nevar teikt, ka nav dvēseles, bet tā ir kā nomaskēta. Daudzi ir kā sevi pazaudējuši. Mūsdienās arvien nenozīmīgākas ir tādas vērtības kā ģimene vai cīņa par sievietes roku. Tagad puiši pārsvarā pirmajā konfliktā pagriež muguru un dodas meklēt citu.
Uz “slamiem” neaicina
— No kā tu dzīvē baidies?
— No vientulības. Kādreiz man likās, ka patiktu būt vienai, neatkarīgai. Mazā būdiņā meža vidū sajuktu prātā. Man svarīgi pastāstīt par to, kā jūtos, nevis glabāt visu sevī.
— Daudz negatīva mūsdienās nāk no sociālajiem tīkliem, anonīmiem komentāriem. Gan jau arī tu ar to esi saskārusies.
— Cilvēki internetā mēdz izlikties labāki nekā ir dzīvē. Arī es agrāk, esot ļoti introverta, internetā varēju dalīties ar savām bildēm, pārdomām. Ikdienā biežāk biju klusa. Tāpat arī bravūrīgajiem internetā, kuri patiesībā ir bailīgi. Negatīvos komentārus raksta cilvēki ar zemu pašvērtējumu. Jā, arī rakstam par skaistumkonkursu komentāri pārsvarā bija ļoti negatīvi. Sēdēju un domāju — tie cilvēki, kas raksta, nav bijuši konkursā, nav to visu piedzīvojuši, nezina, kā meitenes strādājušas. Ja komentāriem nav patiesa iemesla, tādi mani nevar aizskart. Esmu arī baumas par sevi uzzinājusi pēdējā. Domāju — kā tā var?! Man tiešām žēl šādu cilvēku.
— Teici, ka šad tad uzraksti kādu dzejoli. Kuri brīži ir tam piemēroti?
— Mans garastāvoklis bieži atkarīgs no laika apstākļiem, bet dzeja top pārsvarā emociju uzplūdumos. Dzejoļi nav īpaši priecīgi, skumji, bet zinu, ka tos sapratīs tie, kuri paši reiz jutušies līdzīgi, lasot sajutīs saikni. Ir jau sakrājusies paprāva kladīte. Gribēju piedalīties Rīgā rīkotajos dzejas lasījumos — “slamos”, bet mani pieteikumi līdz šim nav apstiprināti. Bet man patīk uzlikt uz papīra arī svešu cilvēku sajūtas. Rīgā kādā kafejnīcā ievēroju pārīti pie blakus galdiņa. Redzu, ka viņu starpā nav empātijas, puisis “sēž” telefonā, meitene acīmredzami pārdzīvo, un, skatoties uz viņiem, rodas dzejolis par to, kā jūtas šī meitene, ko viņa domā. Smieklīgi ir novērot jauniešus, kas, barā esot, uzvedas bravūrīgi, bet pilnīgi pretēji, kad ir vieni. Laikam dzīvoju vēl pēc vecajām vērtībām — vīrietim jāaizstāv sieviete, jābūt morāli spēcīgākam, sievietei — sievišķīgai, un viņa drīkst būt vāja.
Pienācis laiks atdarīt
— Maz Latvijā to, kuri kādu laiku nebūtu strādājuši ārzemēs.
— Arī es vairāk nekā trīs gadus dzīvoju Anglijā. Bet man grūti bez ģimenes, īpaši jaunākā brāļa un tēta. Bieži braucu uz Latviju. Līdz satiku savu īsto cilvēku un paliku. Līdz tam gan domāju — neizdzīvošu te viena, ir grūti. Pirms sešiem mēnešiem atgriezos, tagad esmu mierā ar sevi un saprotu, ka arī Latvijā var izdarīt daudz — vajag tikai vēlēties un gribēt. Protu pielāgoties apstākļiem, ja nopelnu vairāk, patīk dzīvot ar vērienu, bet varu būt arī pieticīga. Esam liela ģimene, un, kad dzīvojām visi kopā, nekad nedomāju, kāpēc man nav tā kā citiem. Pēc Mazzalves pamatskolas mācījos Kokneses vidusskolā, prom no ierastās vides, mācījos būt patstāvīga. Tagad novērtēju to, ko vecāki manā labā darījuši. Tagad ir mans laiks palīdzēt viņiem.
Tik mīlu pretim varu tev dāvāt,
Ar kuru viss šis stāsts reiz sākās.Un pateicību parādā tev esmu,
Ko tūkstoš vezumos es neatvestu.
(“Māmiņa”, S. Krilova)
***
Intervija publicēšanai nosūtīta brīdī, kad Sabīne ceturtdien vēlā vakarā saistībā ar konkursu pēdējo reizi iznāca žūrijas priekšā, atbildēja uz āķīgiem jautājumiem, ar pārējām deviņām konkursantēm sacentās par galveno balvu. Vai viņai to izdevās iegūt — uzzināsim drīz.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Sabīne Krilova.
Dzimšanas vieta un laiks: Mazzalve, 1993. gada 18. februāris.
Izglītība: beigusi Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolu.
Dzīvesvieta: Rīga.
Nodarbošanās: topošā studente.
