Aizkrauklietis Viktors Petuhovs daudziem vairāk pazīstams kā aktīvs krievu kopienas darbonis, taču retais zina par viņa aizraušanos ar metālkalumiem. Viktora kungs ar šo prasmi nelielās, vien kautri bilst, ka tas viņam ir Dieva dots talants.
Aizkrauklietis Viktors Petuhovs daudziem vairāk pazīstams kā aktīvs krievu kopienas darbonis, taču retais zina par viņa aizraušanos ar metālkalumiem. Viktora kungs ar šo prasmi nelielās, vien kautri bilst, ka tas viņam ir Dieva dots talants.
No Urāliem uz Rīgu
— Jūs esat dzimis Urālos, bet dzīvojat Latvijā. Kā liktenis jūs šurp atveda?
— Piedzimu nabadzīgā ģimenē, māte mūs, divus bērnus, audzināja viena. Kad mācījos Urālu Politehniskajā institūtā, ģimenes apstākļu dēļ biju spiests studijas pamest. Latvijā dzīvoja attāla radiniece, viņa uzaicināja pie sevis. Tā 1963. gadā 25 gadu vecumā ierados Latvijā. Līdz tam te jau biju ciemojies, Latvija man ļoti patika. Politehnisko institūtu tomēr pabeidzu, dzīvoju Rīgā. Taču, tā kā sava dzīvokļa nebija, 1970. gadā ierados Aizkrauklē, toreiz Stučkā. Saņēmu dzīvokli, kurā mītu joprojām.
— Jūs ilgi dzīvojat Latvijā, tomēr runājat krieviski (saruna notiek krievu valodā). Kādēļ nemācāties latviešu valodu?
— Savulaik strādāju telefona aparātu rūpnīcā, tur viss notika krievu valodā, arī sadzīvē visi runāja krieviski. Es gan lasu avīzes un grāmatas latviešu valodā, bet runāt grūti.
— Kas jūs mudināja pievērsties metālkalšanai?
— Kopš bērnības interesējos par mākslu, cik vien bija iespējams, lasīju grāmatas, publikācijas par gleznotājiem, mākslas veidiem. Bet metālkalšanai pievērsos nejauši. Viss sākās ar māju numuru kalšanu. Sākumā vajadzēja sev, pamēģināju — izdevās. Tad viens otrs draugs palūdza, izkalu. Metālkalšana iepatikās arvien vairāk. Pasūtīju pat speciālus instrumentus, jo veikalā nopērkamie nav īsti labi. Tā pamazām darbojos. Man pašam interesanti, bet citiem noderīgi — izgatavoju jubileju piemiņas medaļas, kāzu suvenīrus. Cilvēkiem patīk, un daudzi kļūst par labiem paziņām, nāk ciemos, zvana. Tā ar savu vaļasprieku iegūstu jaunus draugus.
Pēc trīsdesmit gadiem
— Vai darbi rādīti arī izstādēs?
— Kaut kaļu kopš septiņdesmitajiem gadiem, pirmās izstādes bija tikai pēc trīsdesmit gadiem. 2001. un 2002. gadā Rīgā, Sporta namā, invalīdu darbu izstādē—pārdošanā bija arī mani darbi. Aizkrauklē pirmā personālizstāde bija 2002. gadā bibliotēkā pēc tās vadītājas Valentīnas Laizānes ierosinājuma. Saņēmu daudz labu atsauksmju. Bija izstāde arī Neretā. Tagad regulāri izrādu savus darbus izstādēs kultūras pasākumos, svētkos.
— Vairums jūsu darbu ir dažādi ģerboņi. Kāpēc tā?
— Heraldikai pievērsos Atmodas laikā. Sāku pētīt ģerboņus, mēģinot tos izkalt metālā. Mani ieinteresēja, kā radušies senie ģerboņi, kādēļ tie ir tieši tādi un ne savādāki. Viens no lielākajiem un nozīmīgākajiem darbiem ir Rīgas ģerbonis, to izkalu pirms četriem gadiem pilsētas 800 gadu svinībām. Esmu izkalis arī vairākus Latvijas valsts ģerboņus. Deviņdesmito gadu sākumā, uzzinot, ka es aizraujos ar metālkalšanu, Latvijas ģerboni man pasūtīja Pļaviņu HES administrācija. Izgatavoju, visi slavēja. Vēl tagad mans ģerbonis grezno kantora ēkas zāli.
— Kalt metālu — vai tas ir viegli?
— Kalšanas process ir diezgan smags, turklāt kaitīgs — ilgāk strādājot, rokām plaisā āda, ir alerģiska reakcija no ķīmiskajiem materiāliem, ar kuriem apstrādā metālu. Problēma arī tā, ka man nav telpu, kur strādāt. Varbūt kādreiz, kad krievu centram būs savas telpas, tajās būs stūrītis arī man. Tikmēr darbojos mājās. Strādāju, cik spēju, un nekad nespiežu sevi darīt, ja nevēlos. Agrāk problēmas sagādāja zīmējumu palielināšana, jo metālkaluma aprises iepriekš jāuzzīmē. Atceros, gāju uz vakarskolu, tur ar kodoskopu bildi rādīja uz sienas, un es pārzīmēju uz caurspīdīga papīra. Šodien tā nav problēma, vajadzīgajā izmērā visu var nokopēt.
“Lāčplēsis” metālā
— Kaimiņi neiebilst, ka jūs trokšņojat?
— Kad strādāju, iepriekš brīdinu, ka būs neliels troksnis. Kaimiņi neiebilst. Mani gan nedrīkst traucēt, kad strādāju. Draugi jau zina — ja Viktoram dzīvoklī skan āmura klaudzieni, ciemos labāk nenākt. Tad mani ne ar ko citu nevar piesaistīt, kaut kasti konjaka nes, nekādi labumi nevilina.
— Vai jums ir kāds, kam savu māku nodosiet?
— Astoņdesmitajos gados pie manis nāca 7. klases skolēni un mācījās metālkalšanu. Interesanti, ka vairākums bija meiteņu! Vēlāk bērni izauga, interese zuda, kaut man gribējās prasmi nodot tālāk.
— Jūsu darbos redzamas arī latviskas tēmas.
— Tās mani interesē tāpat kā ģerboņi. Speciāli izlasīju Pumpura “Lāčplēsi”, braucu uz Pumpura muzeju Lielvārdē. Tur man izstāstīja daudz interesanta par eposu, tā autoru. Atgriezies metālā darināju motīvu no eposa, izkalu arī tā autoru. Mani aizrauj arī Aleksandra Čaka dzeja, laikam tādēļ, ka viņš daudz rakstīja par Rīgu, man mīļu pilsētu. Čaks atveidots arī metālā. Lai darbs būtu precīzs, lasīju viņa dzeju, biogrāfiskos aprakstus. Nav svarīgi, kāda tautība, kāda kultūra, ja man patīk, es kaļu.
Paulam dāvā rokas
— Savus darbus mēdzat dāvināt?
— Jā, Aizkraukles 35 gadu jubilejā pilsētas vadībai uzdāvināju speciāli jubilejai darinātu darbu “Aizkraukle” — pilsētas skats, Aizkraukles ģerbonis. Pirms pāris gadiem kultūras namā viesojās Raimonds Pauls, kuram uzdāvināju viņu pašu — Maestro attēlojumu, kādu es viņu atcerējos vēl no kāda septiņdesmito gadu koncerta. Noteicošās bija rokas, tās bija priekšplānā ar visiem žestiem, kādus Pauls parasti rāda, spēlējot klavieres. Darbu tā arī nosaucu — “Maestro rokas”. Pauls bija patīkami pārsteigts.
— Vai jūsu metālkalumi nonākuši arī aiz valsts robežām?
— Daudz darbu ir draugiem, paziņām Krievijā, tālajā Sibīrijā, Krimā, Vidusāzijā. Kā braucu pie kāda ciemos, tā vedu savus darbus. Vismaz viens kalums aizceļojis arī uz Rietumiem, pie radinieces Šveicē.
— Kalumi top krāsainajā metālā. Vai nav problēmu to sagādāt?
— Varš, alumīnijs, misiņš, jaunsudrabs — tie visi ir kalumu pamatā. Varbūt citiem metāls vajadzīgs pārdošanai, bet man to vajag mākslai. Septiņdesmitajos gados biju Ļeņingradā, kur ražoja krāsainā metāla plāksnes. Iepirku krietni daudz, pietika ilgam laikam. Vēl šodien šis tas palicis, atnes arī draugi, zinot, cik man svarīga metālkalšana.
Strādā, skanot Mocartam
— Kas jums palīdz vai traucē strādāt?
— Traucēkļu, šķiet, nav, vienīgi veselību gribētu labāku, reizēm nav spēka. Ļoti palīdz mūzika, metālkalšana man cieši saistīta ar klasisko mūziku. Iedvesmo Čaikovskis, Mocarts, Bēthovens. Jaunībā regulāri apmeklēju filharmonijas koncertus, kaut naudas bija maz, pirku abonementus. Reiz Rīgas filharmonijā izcēlās ugunsgrēks, koncertus atcēla, to ļoti pārdzīvoju. Šodienas materiālā situācija liedz doties uz koncertiem Rīgā, bet cenšos apmeklēt kultūras pasākumus Aizkrauklē.
— Jūs kalšanu esat kaut kur mācījies?
— Nē, plānoju gan mācīties ar mākslu saistītas lietas, bet tomēr izvēlējos tehnisku virzienu. Vēl viena mana aizraušanās ir dzeja. Cenšos savas gaitas aprakstīt vārsmās, rakstu veltījumu dzejoļus. Par to, ko protu, varu būt pateicīgs vecākiem un Dievam.
Par politiku pārāka
— Jūs dibinājāt krievu apvienību Aizkrauklē. Kādēļ?
— Reiz Rīgā iegriezos Latvijas krievu apvienībā un satiku daudz domubiedru, radās ideja dibināt apvienību arī Aizkrauklē. 2002. gada novembrī tapa krievu apvienība “LAD”. Tā kā biju iniciators, mani ievēlēja par apvienības priekšsēdētāju. Pirmajā sēdē apvienībā iestājās desmit cilvēku. Šodien apvienībā ir jau vairāki desmiti biedru. “LAD” priekšsēdētājs šobrīd ir Viktors Ivančikovs, es esmu vietnieks. Apvienības mērķis ir saglabāt krievu kultūru Aizkrauklē, sadarboties ar latviešu organizācijām, veicināt krievvalodīgo iekļaušanos latviskajā vidē, nezaudējot identitāti. Mums nav nacionāla naida, visi kopā taču cēlām pilsētu, visi kopā tajā dzīvojam. Nav svarīgi, vai esi krievs, latvietis, ukrainis vai lietuvietis, visi dzīvojam vienādos apstākļos. Mēs gribam, lai valda vienotība. Protams, uzskati ir dažādi, bet nevajag jau skaļi bļaut, ja kas nepatīk.
— Bet daudzi tomēr bļauj, rīko piketus, raksta avīzēs.
— Tā ir tikai noteikta ļaužu grupa, kura izmanto pārējos savu mērķu sasniegšanai. Piemēram, pirms vēlēšanām bija atbraucis viens biedrs no apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, stāstīja, ka aizstāv un aizstāvēs krievvalodīgo intereses, deva norādījumus, solīja materiālo atbalstu. Bet pēc tam izrādījās, ka Latvijas krievu apvienība par to nemaz nezina — krievvalodīgo aizstāvēšana notiek, viņiem par to neprasot. Runā mūsu vārdā, mums par to nezinot. Neizprotu, kā tā var rīkoties.
— Paši krievi nesaprot savus vadītājus?
— Tā ir. Mūs publiski it kā aizstāv, bet galu galā tāda skaļa runāšana vien ir. Vietējie izdara un palīdz daudz vairāk. Man nelabi kļūst no skaļajiem kliedzējiem, kuri aizstāv, aizsargā. No kā? Es neredzu, no kā mani vajadzētu aizstāvēt. Jā, man nav liela pensija, bet arī Jānim vai Annai tā tikpat maza. Dzīvoklis ir latviešiem, ir krieviem, darba iespējas visiem vienādas. Tādēļ apvienībā cenšamies no politikas norobežoties, kultūra ir pārāka par politiku. Pilnībā tas gan neizdodas, mūsu apvienībā darbojas vairāki “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” biedri, daži no šī saraksta piedalījās arī pašvaldību vēlēšanās.
Atšķirīgos sarakstos
— Bet jūsu priekšsēdētājs Viktors Ivančikovs taču kandidēja Tautas partijas sarakstā?
— Tas daudziem bija pārsteigums, arī es sākumā to nesapratu. Varu atklāti pateikt, ka Tautas partija mazākumtautības neaizstāv, tādēļ jo vairāk tas nebija saprotams — kā tas var būt, ka krievu apvienības priekšsēdētājs ir Tautas partijas sarakstā? Galu galā Aizkrauklē lēmējas ir nevis partijas, bet cilvēki, neatkarīgi no tā, kādā sarakstā viņi ir.
— Pats balsojāt?
— Nē, jo neesmu pilsonis, un tas ir mans lielākais trūkums. Varēju iegūt pilsonību, bet es nesteidzos, īpaši pirms vēlēšanām. Kāds vēl padomātu, ka es tikai tāpēc cenšos.
— Bieži dzird, ka krievvalodīgos aizskar. Vai jūs to izjūtat?
— Mani neviens neaizvaino. Gluži pretēji — cilvēki ir atsaucīgi, laipni, sarunājas ar mani gan krieviski, gan latviski. Jo es taču nevienam neko sliktu nedaru, cenšos apvienot dažādu tautību intereses. Piemēram, ansamblī “Maļinovij zvon” dzied krievietes, ukrainietes, baltkrievietes, ir arī poliete, kā Latvijas pilsones, tā nepilsones. Arī latviešu bērni dzied krievu dziesmas, ģimnāzijā bija pat krievu valodas nedēļa, kurā viss notika krievu tradīciju stilā.
— Ko domājat par Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecībām?
— Tā ir lielā politika, bieži netīra. Skumji, ka tā. Vienkāršajiem iedzīvotājiem pavisam citas domas, citas attiecības. Man nav iemesla par kādu teikt sliktu, ne par latviešiem, ne krieviem. Katram savi uzskati, un, ja tie atšķirīgi, nevajag savu viedokli uzspiest otram.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Viktors Petuhovs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1938. gada
1. decembris, Sverdlovskas apgabals Krievijā.
IZGLĪTĪBA: augstākā — telekomunikāciju inženieris.
ĢIMENE: šķīries.
NODARBOŠANĀS: sabiedriski aktīvs pensionārs.
VAĻASPRIEKS: metālkalšana, dzeja, klasiskā mūzika.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
