“Trauc vilciens, kas mani pie tevis un Rīgas nes tuvāk un tuvāk arvien…” — pirms daudziem gadu desmitiem rakstīja dzejnieks Ojārs Vācietis. Laiks rit uz priekšu, bet vilcieni nemainīgi kursē, pārvadājot gan kravas, gan pasažierus. Tomēr galvenais ir nevis vilciens, bet cilvēks, kurš vada lokomotīvi — mašīnists. Bebrēnietis Ainārs Vilmanis, kurš šajās dienās svin 45 gadu jubileju, “dzelzceļniekos” strādā jau gandrīz 30 gadu.
Cilvēku jūra uz peroniem
“Mašīnists esmu gandrīz septiņus gadus, pirms tam biju mašīnista palīgs, gadu desmit strādāju šī paša uzņēmuma apsardzē,” stāsta Ainārs. “Bet vispār šajā profesijā esmu jau 29 gadus, kopš iestājos “dzelzceļniekos”, mācību laiku arī ieskaita nostrādātajos gados. Interese par vilcieniem radās bērnībā. Kāds radinieks strādāja Pļaviņās, vadīja lokomotīvi, viņš man atļāva pāris reižu pabraukt. Ar to bija gana.”
Kāda ir sajūta tagad, vadot vilcienu? Viss pasaulē ir relatīvs, arī laiks, kas dažkārt mēdz vilkties gliemeža gaitā, bet citā reizē — gluži otrādi. Ainārs teic, ka laiks, esot pie vadības pults, aizrit daudz ātrāk. Maršruti tagad un padomjlaikā atšķiras. Kādreiz Ainārs brauca reisos arī ārpus Latvijas — uz Baltkrieviju, Krieviju, Lietuvu, Igauniju. Prātā palikusi cilvēku jūra, bija ļoti daudz braucēju. Tagad Aināra ikdiena aizrit ceļā no Rīgas uz Krustpili, Zilupi, Valmieru, Cēsīm, Valgu, Daugavpili, Madonu.
Nosirmot var ātri
Romantismu vilcienu satiksmei kādreiz piešķīra grupas “Bumerangs” dziedātā komponista trim-dinieka Alfrēda Vintera dziesma, kuru zina teju ikviens latvietis — “Vilciens Rīga — Valka”. Jubilārs atzīst, ka romantisma šajā profesijā ir visai maz. Vilciena vadīšana nav viegla un vienkārša, jābūt labai veselībai, arī psiholoģiskai noturībai.
Ainārs šajos gadu desmitos pieredzējis daudz. Lai gan pats lepojas ar tumšiem matiem, kolēģi dažkārt nosirmojot ātri. “Vilcienu jau tā uzreiz apturēt nevar,” domīgi nosaka bebrēnietis. “Un ar nelaimes gadījumiem vilciena vadītājam jāsadzīvo visu mūžu. Ir cilvēki, kuri to nespēj izturēt. Kad gāju mācīties, likās, tas ir kas īpašs — vilciena vadītājs, ne mirkli neaizdomājos par šī darba ēnas pusēm. Ir, protams, arī labas lietas. Redzu, kā Latvija mainās un attīstās. Skaists un skarbs ir šis darbs.”
No Rīgas uz Bebriem
Ainārs ir rīdzinieks, bet Bebros, sievas Ivetas dzimtajās mājās “Atmodas”, Vilmaņu ģimene pastāvīgi dzīvo kopš 2002. gada. Iedzīvoties nebija grūti, jo ģimene arī pirms tam daudz laika pavadīja Bebros. Ainārs ir labi iejuties un smejas, ka atpakaļ uz Rīgu viņu vairs nedabūs. Jubilāra radi dzīvoja Iršos, tāpēc bērnībā tur bieži pavadītas vasaras. Arī nākamo sievu iepazinis šajā pusē, satikušies kādās Ivetas radinieka kāzās. “Man bija 25 gadi, nekur nesteidzos,” atminas Ainārs. “Pamanīju Ivetu un nodomāju: cik simpātiska meitene, turklāt kautrīga. Kādu gadu bijām vienkārši draugi un tikai pļāpājām, man viņa iepatikās vēl vairāk. Pēc pieciem gadiem svinējām kāzas.” Tagad Aināra ikdiena aizrit četru dāmu — Ivetas, Simonas, Jolantas un Samantas — ielenkumā. Kopš jaunākā meitiņa Jolanta paaugusies, visa ģimene vismaz reizi gadā dodas nelielos ceļojumos. Pēdējie braucieni bija uz Lietuvu, Igauniju, nākamgad iecerēts visiem kopā “aizkuģot” uz Zviedriju.
Pienākums — piedalīties loterijā
“Neko lielu nerīkošu,” jautāts par dzimšanas dienas svinībām, atbild jubilārs. “Lai lielā svinēšana paliek apaļajiem piecdesmit. Tā mums, dzelzceļniekiem, ierasts, ka īpaši atzīmējam 50. dzimšanas dienu”. Laba dāvana Aināram būtu, ja sieva laimētu loterijā. “Ivetas pienākums, ko esmu viņai deleģējis, ir reizi nedēļā piedalīties loterijā,” smejas jubilārs. “Sievai tas jādara obligāti, ja esmu darbā, piezvanu un pajautāju, atgādinu. Katru trešdienu viņa internetā izpilda loterijas biļeti. Ivetai un arī vidējai meitai ir veiksmīga roka, man ne. Pirms pāris mēnešiem sieva laimēja 350 latu. Galu galā — ja piedalies loterijā, tad taču ir kaut niecīga iespēja laimēt, bet, ja nepiedalies, tad tādas nav vispār.”
Brīvajos brīžos Aināram patīk rosīties saimniecībā un dīķī pabarot zivis, kuras tad, kad atbrauc draugi, kolēģi, pļāpājot par dzīvi, var makšķerēt. “Iekopjam dārzu ap māju, ābeļdārzs jau izveidots,” stāsta bebrēnietis. “Mums ir gotiņa, divas telītes, mājputni. Nesen kredītā nopirku traktoru, kad aiziešu pensijā, mierīgi saimniekošu. Mums ir pārdesmit hektāru zemes, un tajā es ļoti gribētu izveidot kaut ko interesantu. Ne gluži audzēt graudus vai govis, bet kaut ko savam priekam. Laiks rādīs, kas tas būs.”
