Bebru pagasta iedzīvotājai Mildai Kalniņai rīt, 23. septembrī, diži dzīves svētki — 100 gadu.
Bebru pagasta iedzīvotājai Mildai Kalniņai rīt, 23. septembrī, diži dzīves svētki — 100 gadu. Tos atceroties, sirmā māmuļa teic — dzīvot palīdzējusi lielā griba un ticība Dievam. Lai arī vairāk nekā piecpadsmit gadu jubilāre Bebros vairs nedzīvo, jo ir kļuvusi par rīdzinieci un mitinās pie meitas Anitas Imantā, viņa pat nedomā savu dzīvesvietu deklarēt Rīgā, jo sirdī ir īstena bebrēniete.
Mūsu pagastā aizritējuši viņas dzīves ražīgākie gadi — vairāk kā pusgadsimts. Tiekoties ar Mildu Kalniņu, mani saviļņoja viņas gara možums, kaut arī pirms ilgāka laika gandrīz zaudēta acu gaisma, viņa var saskatīt tikai blāvas kontūras. Jubilārei ir grūti pārvietoties, tomēr piemīt apbrīnojama atmiņa un māka aizrautīgi stāstīt par piedzīvoto un izjusto.
Bērnības takas
Pirms 100 gadiem Cēsu pusē, Kaives pagasta Leimaņu muižā, Skujenes draudzes mācītājs nokristīja mazo Mildu, un baznīcas grāmatā tapa ieraksts par Mildas Grabis piedzimšanu. Jaunraunā, viņas mātes dzimtajā pusē, pagāja meitenes pirmie bērnības gadi. “Manas saknes ir Jaunraunas “Šmilās”, kur dzimusi mana māte, dzīvojuši vecvecāki, kuriem uzvārds bijis tāds pats kā māju vārds. Ar manu tēvu mammīte iepazinās Raunā. Viņš jau no 14 gadu vecuma strādāja Cēsu mūrnieku grupā — vispirms kā putras vārītājs, līdz apguva arī mūrnieka amatu.
Šujmašīna vienmēr līdzi
Pēc apprecēšanās vecāki gāja par pusgraudniekiem. 1901. gadā piedzima vecākais brālis Dāvis, pēc tam vēl trīs brālīši, kuri nomira pavisam mazi. Biju vienīgā māsa, bet 1912. gadā, jau dzīvojot Rīgā, piedzima jaunākais brālis Valdis. Atceros, kā mammīte raudāja, kad pēc rentes nomaksāšanas iztikšanai nekas nepalika pāri. Tēvs ar vecāko dēlu aizbrauca uz Rīgu meklēt darbu. Mēs palikām Jaunraunā pie mammītes māsas. Tad pēc ilgām pārdomām arī mēs devāmies pie tēva. Sākumā mamma mazgāja kungu veļu, līdz tēva māsīca, kura bija šuvēja, pierunāja viņu iemācīties šūt smalku kungu apakšveļu. Mammīte uz nomaksu iegādājās kājminamo šujmašīnu un sāka šūt veļu, ko iepirka vācu firmas veikals “Gerber”, viņai darbs labi padevās, un nopelnīt varēja. Kad mammīte strādāja, es turpat līdzās šuvu kleitiņas savām lellēm. Atminos, mums bija liela lāde, kurā, kad pārvācāmies uz kādu citu dzīvesvietu, mammīte salika drēbes un ļoti uzmanīgi arī pa detaļām izjaukto šujmašīnu. Šo lādi, kurā vienmēr bija arī šujmašīna, viņa nosargāja un izvadāja līdzi arī bēgļu gaitās,” atceras Mildas kundze. 1914. gadā, neilgi pirms Pirmā pasaules kara sākšanās, Rīgā valdīja bezdarbs, un Mildas tēvs devās darba meklējumos uz Krieviju, bet māte ar bērniem atkal kādu laiku dzīvoja pie māsas Jaunraunas “Jerilās”.
Brīnumainais svešinieks
“Dzīvē ne reizi vien esmu pārliecinājusies — ja ir liela griba, viss piepildās,” ar pārliecību saka Milda Kalniņa. “Kad steigā pārcēlāmies no Rīgas uz “Jerilām”, mammīte bija paņēmusi tikai pašu nepieciešamāko, bet mana lelle bija palikusi pilsētā. Biju ļoti nobēdājusies, jo tik ļoti gribējās spēlēties ar lelli. Lūdzu, lai mammīte nopērk citu, bet nebija naudas. Es katru vakaru pirms aizmigšanas skaitīju Tēvreizi un domāju par lellīti. Savā prātā nolēmu: ja māte nevar, lai kāds cits man sagādā.
Kādā vakarā, lūkojoties debesīs, starp mākoņiem ieraudzīju tēlu, ģērbtu baltā tunikā. Svešā seju nevarēju saskatīt, bet sajūta, viņu ieraugot, bija neaizmirstama. Pēc kāda laika māte saņēma no tēva naudu un kājām devās uz Cēsīm pēc pārtikas. Tikai viena nelaime, ka atsūtīto naudaszīmi nevienā veikaliņā nevarēja izmainīt, jo summa bija samērā liela, bet tik daudz sīknaudas bodniekiem tajā grūtajā laikā nebija. Mammīte noskumusi apstaigāja veikalus un, neko nedabūjusi, grasījās doties mājup, vēl tikai iegriezās pēdējā mazajā bodītē, kurā bija tikai bērnu rotaļlietas. Viņa izvēlējās kādu lelli, bet, kā parādīja naudaszīmi, veikala īpašnieks atteicās to mainīt. Tad piepeši veikalā ienācis patīkama izskata kungs un, neko nejautājot, to izmainījis sīknaudā un tūlīt arī aizgājis.” Par to, ka ir kāds spēks, kas mūs vada, savus vērojumus un spriedumus sirmā kundze ir izteikusi vēstulēs zinātniekam Andrim Buiķim.
Kļūst par lopkopības pārraudzi
1914. gada nogalē Milda ar mammu un brāļiem aizbrauca pie tēva uz Krieviju, Oļhovas sādžu, kur viņš Šehnas upes krastā strādāja mūrnieku grupā pie slūžu izbūves. Baidoties no pavasara plūdiem, ģimene devās uz Maskavu, kur tēvs sāka strādāt kaučuka fabrikā. Tur mazā zinātkārā meitene, kura jau pašmācības ceļā bija iemācījusies lasīt un rēķināt, sāka mācīties Kudrinskas latviešu bēgļu skolā. Labās lasītprasmes dēļ uzreiz uzņemta 2. klasē.
“Man ļoti patika mācīties, es savā bērna sirsniņā biju izsapņojusi, ka mācīšos augstās skolās,” ar smaidu atceras dzīvesgudrā māmuļa. Arī Mildas mammīte gribēja, lai meita mācītos kādā labākā skolā. Pēc gada viņa, jau ielauzījusies krievu “mēlē”, sāka mācīties Tailovas ģimnāzijā, kurā ar lielu cītību apguva arī franču valodu. Ģimnāzijas īpašniece bijusi kāda vācu kundze, kura savu skolu no Rīgas bija pārcēlusi uz Maskavu. Daudzas latviešu meitenes brauca uz Maskavu tikai tādēļ, lai pabeigtu šo ģimnāziju. Mildai gan tas neizdevās, jo 1919. gadā ģimene atgriezās Latvijā.
Tēvam kopā ar vecāko brāli piešķīra jaunsaimniecību Jaunraunā, un viņi Dzirnavupītes krastā uzcēla savu māju un jaunsaimniecību “Krastmalas”. Kādu laiku Milda mācijās Cēsu pilsētas ģimnāzijā, un labo sekmju dēļ viņai nebija jāmaksā skolasnauda. Taču vecāki lūdza meitu palīdzēt saimniecības darbos, un viņa atgriezās Jaunraunā. Pēc kāda laika jauniete Laidzes lauksaimniecības skolā mācījās par lopkopības pārraudzi.
Bullim “cirto” sprogas
1929. gada 1. oktobrī jaunā meitene sāka darba gaitas Bebros. Jubilāre atminas: “Reizi mēnesī katrā saimniecībā pavadīju 24 stundas, ar speciālu aparātu veicu analīzes, noteicu pienam tauku procentu, izvērtēju vienas dienas izslaukumu, aprēķināju barības devas, kārtoju dokumentāciju. Ar laiku manā pārraudzībā bija 200 saimniecību sešos pagastos, kuri ietilpa septiņās biedrībās. Bebros man izdevās nodibināt vēl vienu lopkopības biedrību.” Uzņēmīgā jauniete 1932. gadā pagastā sarīkoja izstādi, kurā vietējie un atbraucēji varēja vērot šķirnes lopus, zirgus, ērzeļus, visu labāko, ko lopkopības biedrībām izdevies izaudzēt. Tajā ar saviem sasniegumiem piedalījās arī Vecbebru biškopības un dārzkopības skola. Plašajā izstādē bija arī saimnieču un skolas audzēkņu rokdarbi. Mildas kundze atceras, ka uz izstādi no saimniecības “Beņķi” atvedusi milzīgu sprogainu vaislas bulli. Pēc tam skatītāji smējuši, ka viņa laikam visu nakti bullim sprogas cirtojusi! Par veiksmīgo izstādi pārraudze saņēmusi Zemkopības ministrijas atzinību. Strādājot Bebros, viņa organizējusi šķirnes teļu pārdošanu Krievijā.
Noauž tautastērpu
Enerģiskā meitene Vecbebru biškopības un dārzkopības skolā apmeklēja biškopības kursus, ar šo nodarbi viņa aizrāvās visu turpmāko dzīvi. No 1934. līdz 1940. gadam Milda strādāja tuvāk vecāku mājām: Lauberes, Zaubes, Jūdažu lopkopības biedrībā. Lauberē viņa apmeklēja aušanas kursus un iemācījās aust, lai savu krāsu izjūtu izteiktu dvieļos, spilvendrānās, audeklos. Lauberē viņa noauda arī Siguldas novada tautastērpu.
Izglābj vīru
Ikšķilē, savā dzīvoklī, mācītājs Rubēns 1940. gada Ziemassvētkos deva svētību un salaulāja Mildu Grabi un Andreju Kalniņu. Jaunā ģimene sāka dzīvot Bebru pagasta “Brūžganēs”, Andreja tēva dzimtajās mājās, kuras Andreja vectēvs savukārt rentējis no Jaunbebru muižnieka, kamēr izpircis. Pēc diviem gadiem, kad piedzima meita Anita, ģimene bija spiesta atstāt mājas un doties bēgļu gaitās. Līdz kara beigām Kalniņi dzīvoja Kandavā, kur pasaulē nāca dēls Valdis.
No kara gadiem Mildas kundze atceras gadījumu, kad lieti noderējušas viņas krievu valodas zināšanas un aktrises dotības, jo Jaunraunā savulaik dažādās izrādēs dramatiskajā pulciņā spēlējusi galvenās lomas! Kad Bebros ienākuši krievu karavīri un paziņots, ka vīram jāierodas iesaukšanas punktā, viņa nokritusi ceļos kādam no galvenajiem priekšniekiem un sākusi krieviski vaimanāt: “Gospoģi, pomiluij!” (Dievs, apžēlojies! — tulk.). Viņas negaidītā rīcība krievus apmulsinājusi, un virsnieks tikai pavaicājis, vai neesot dabūjams šņabis. Tā vīrs izvairījies no iesaukšanas krievu armijā.
Pēc atgriešanās no Kandavas Kalniņi tika pie vienas istabas “Brūžganēs”. Viņiem bija zirgs, trīs govis, bet, kad nodibināja kolhozu, palika tikai viena govs. Milda gāja līdzi vīram meža darbos, jo katrai ģimenei bija noteiktas augstas malkas sagādes normas. “Brūžganēs” bija kolhoza zirgi, un abi Kalniņi viņus aprūpēja.
Apbrīno mātes gudrību
Jubilāres meita Anita ar mīļumu atceras bērnu dienas un to, kā viņas vecāki prata ikdienas dzīvē radīt gaišumu: “Visjaukākie bija vakari, kad tētis pēc darba mums un pārējiem bērniem lasīja priekšā kādu aizraujošu grāmatu. Viņš prata lasīt ļoti izteiksmīgi, bet Krilova fabulas runāja no galvas. Svētku reizēs tēvs spēlēja vijoli un dziedāja, viņš muzicēja arī skolotāja Artura Šmita vadītajā orķestrī. Reiz, kad Mārtiņos abi ar brāli bijām saslimuši, mammīte, lai mūs iepriecinātu, mūsu suni un kaķi bija pārģērbusi par Mārtiņbērniem! Cik gardas tortes un kūkas viņa cepa! Kad mācījos Kokneses vidusskolā, žetonu vakarā ierados mammas austā linu kleitā, bet Valdis savā skolas izlaidumā — mātes austā vadmalas uzvalkā. Es vienmēr apbrīnoju mātes prasmi ekonomēt, sadalīt ģimenes ienākumus tā, lai varētu izdzīvot. Viņa veda uz Rīgu pārdot olas un gaļu. Uz viena pleca nokauta aita, uz otra — jērs, izkāpj no vilciena uz perona, bet tālāk netiek, taču ar savu optimismu un apsviedīgumu vienmēr atrada izeju.”
Lūkojas zvaigznēs
Jubilāre ar prieku nodarbojusies arī ar biškopību, “Brūžganēs” Mildai bijuši savi bišustropi, bet zvaigžņotās naktīs viņa ilgi vērusies debesīs un pētījusi zvaigznājus. Reiz gaidījuši mammu pārnākam no kūts, bet viņas kā nebijis, tā nebijis. Anita gājusi skatīties, kur viņa kavējas, bet mammīte, pagalma vidū nolikusi nēšus, raudzijusies debesīs. Kamēr vien acu gaisma ļāvusi, viņa lasījusi dažādus rakstus par astronomiju un arī tagad var daudz pastāstīt par uzzināto un redzēto.
Kad otru mājas iemītnieku neuzmanības dēļ 1971. gadā “Brūžganes” nodega, Milda un Andrejs Kalniņi vienā no klētīm uzbūvēja divas dzīvojamās istabas un turpināja saimniekot, jo citur doties viņi negribēja.
Pēc septiņiem gadiem Mildas kundze mūžībā pavadīja vīru, un viņai kļuva arvien grūtāk dzīvot vienai. Kādu laiku viņa mita pie dēla Valda Koknesē, bet vēlāk ziemas pavadīja pie meitas Rīgā, taču vasarās turpināja braukt uz Bebriem, jo tikai tur varēja rast dvēseles mieru, izjust dabas un cilvēka vienotību. Sākoties Atmodas laikam, dēls atguva vecāku un vecvecāku iekopto zemi.
Ar labām domām
Meitas mājīgajā dzīvoklī klusi aizrit sirmās māmuļas dienas, viņa ir labi aprūpēta, ciemos bieži atnāk mazdēls Mārtiņš ar draudzeni Sintiju, jo Valda dēls arī dzīvo un strādā Rīgā. Allaž mīļi gaidīti ciemiņi ir Ivetas ģimene ar trim bērniem. Kamēr meita ir darbā, Mildas kundzes uzticamais draugs ir Latvijas radio, jo viņa ar lielu interesi klausās raidījumus par kultūru un politisko notikumu apskatus. Kundzei patīk Aida Tomsona un žurnālista Skalberga veidotās programmas.
“Kāds ir ilga mūža noslēpums?” jautāju jubilārei. “Visu mūžu par cilvēkiem esmu domājusi tikai labu, esmu godīgi strādājusi un mīlējusi savu zemi,” nopietni saka dižo mūžu aizvadījusī māmuļa. Meita Anita piebilst: “Mammīte katru dienu vingro, izstaipa kājas un rokas, tas mundrums un izturība viņai vēl no jaunības gadiem!”
