Visticamāk, Aiju Sproģi visur uzskata par savējo — dzīvesvietā Sunākstē, Aizkrauklē, kurp viņa ik dienu dodas uz darbu pirmsskolas izglītības iestādē “Zīlīte”, un Koknesē, līdz kurienei divas reizes nedēļā mēro ceļu uz amatierteātra mēģinājumiem. Tāds riņķadancis pa spēkam tikai enerģijas pārpilnam cilvēkam, kāda ir Aija. Šis dzīves azarts laikam lipīgs, jo pēc sarunas ar jauno sievieti arī pašai ikdiena šķiet vieglāka.
Skolotājs gluži kā aktieris
Tieši teātris ir Aijas sirdslieta. Tas visu laiku vilinājis un dzīvē nospēlējis savu lomu.
— Kad pabeidzu vidusskolu, gribēju studēt Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē, bet nobijos no konkursa. Bija tur sanākušas garas un slaidas meitenes. Domāju: ko es, tāda maziņa un pelēka, tur darīšu? Zvanīju mātei, jautāju, ko lai daru? Viņa teica, lai stājos pedagoģiskajā skolā. Vispirms divus gadus mācījos Rīgā un tad trīs gadus studēju Liepājā. Kļuvu par pirmsskolas skolotāju. Darbs ar bērniem ir kaut kas līdzīgs aktiera profesijai — rotaļīgs, aktīvs un draiskulīgs. Strādāju dažādās iestādēs, bet tagad “Zīlītē” esmu metodiķe.
— Ko metodiķis dara pirmsskolas izglītības iestādē?
— Rīko dažādus pieredzes apmaiņas pasākumus, palīdz vadītājai un konsultē audzinātājas. Mani noteikti nevar nosaukt par padomdevēju, bet dažkārt esmu kā ideju katalizators kāda pasākuma rīkošanai vai pati ko noorganizēju. Mums ir pieredzes bagātas audzinātājas ar labām idejām, un es palīdzu tās salikt kopā. Pusslodzi strādāju arī par logopēdi un drīzumā šajā specialitātē iegūšu arī augstskolas diplomu.
Vienmēr kā brīnums
— Kāpēc izvēlējāties logopēdiju?
— Manam audžubrālim un audžumāsai bija noteikta invaliditāte, un es visu laiku mēģināju izprast, kāpēc tā? Tagad zinu, ka, mērķtiecīgi strādājot ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas veselības problēmas, var panākt lielu progresu. Padomju laikā slims bērns bija slēpjams, bet man gribējās viņiem palīdzēt. Ceļš uz logopēdiju gan bija smags. Vispirms iestājos Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, bet studijas uz laiku vajadzēja pārtraukt. Tad iestājos citā privātajā augstskolā, bet tur šī programma nebija akreditēta, un līdz ar to mans diploms bija “bez spēka”. Tā ka nācās studēt vēlreiz, bet paralēli tam jau strādāju.
Sapņi
piepildās
— Vai neesat nožēlojusi, ka tolaik nobijāties no konkursa konservatorijā?
— Nē, jo, arī spēlējot amatierteātrī, man ticis daudz skaistu lomu. Bieži vien smagas, bet tās liek sevi ne tikai “paārdīt”, bet daudz ko arī pārdomāt un kādu jautājumu pat atrisināt. Tāpēc esmu priecīga par to, kas ir. Mans sapnis piepildījās šogad, kad Kokneses amatierteātrim bija iespēja spēlēt uz Dailes teātra skatuves. To vēlējos jau sen. Gods, atbildība un prieks bija tik liels! Vēl man ir sapnis reiz veidot kādu izrādi kopā ar profesionāliem aktieriem, bet tas nav pašmērķis. Pēdējā laikā gan reizēm šķiet, ka teātri varētu nedaudz likt maliņā, jo paralēli tam arī dejoju līnijdejas, un to pašlaik man ļoti gribas darīt. Esmu dejojusi kolektīvā Sunākstē, Ogrē, un arī šajā jomā gribas kaut ko vairāk. Pagājušajā gadā dziedāju ansamblī Sunākstē, bet to esmu pārtraukusi, jo sapratu, ka visu pagaidām nevaru pagūt.
— Kāpēc par savu kolektīvu izvēlējāties tieši Kokneses amatierteātri?
— Jau vidusskolā spēlēju kopā ar režisoru Aivaru Gusevu. Viņa grupā bija arī Rita Čerkovska un Inguna Strazdiņa. Aivars izvēlējies citu nodarbošanos, bet mēs pārējie turamies kopā. Kad Ingunai piedāvāja režisores darbu Koknesē, devāmies līdzi. Man ļoti patīk strādāt kopā ar Ingunu, jo analizējam un pārrunājam katru iestudējumu.
— Kāda ir jūsu sapņu loma?
— Pirms stāšanās konservatorijā apmeklēju sagatavošanas kursus pie Lidijas Stiebras. Ļoti interesanta pedagoģe. Viņa teica, ka varu spēlēt spēcīgas raksturlomas. Ja padomā, man pat nav tādas vienas sapņu lomas. Man patīk spēlēt personāžus, kuros dziļi “jārokas”. Mēs katrs esam pārdzīvojuši visdažādākās izjūtas, un to visu var ielikt tēlojumā. Varbūt tādā veidā es atbrīvojos no negatīvām enerģijām dzīvē. Interesanti, ka šogad man iznāca spēlēt kopā ar savu bijušo skolnieci, kad savulaik strādāju bērnudārzā “Pasaciņa” Aizkrauklē. Viņa atklāja savu sapni — spēlēt kopā ar mani…
— Kā vērtējat skatītājus?
— Jau pēc skatītāju reakcijas var just, vai izrāde izdevusies. Tā kā pēdējā laikā spēlētas smagas izrādes, bieži vien skatītāju acīs esmu redzējusi arī asaras. Gandarī, ja šādi cilvēkiem dodam iespēju padomāt par daudzām lietām un kaut ko mainīt savā dzīvē. Reiz pēc kādas izrādes Secē dzirdēju vienu sievieti sakām: viņa nebija pat gaidījusi, ka būs tik laba izrāde! Bieži vien skatītāji zālē emocionāli komentē notiekošo uz skatuves, un tad saproti, ka ar tēlojumu viss ir kārtībā.
“Gēni” no audžumātes
— Kā jums radās interese par aktiermākslu?
— Domāju, ka tas ir manas audžumātes Elzas Skaidrītes Sproģes, kura mani izaudzināja, nopelns. Viņa bija bioloģijas un anatomijas skolotāja Skrīveros, vadīja arī deju kolektīvu Krapē. Redzēju viņas darbošanos un visur biju iesaistīta. Pie audžuvecākiem dzīvoju no triju gadu vecuma un esmu par to pateicīga liktenim. Audžumāti allaž esmu uzskatījusi par savu īsto māti. Ilgi nezināju un neticēju, ka esmu pieņemts bērns, jo starp mums abām saskatīju diezgan lielu līdzību. Ar viņu gan nepaguvām to izrunāt, jo māte pēkšņi saslima un aizgāja mūžībā. Tolaik nevēlējos viņai nodarīt vēl lielākas sāpes ar šo sarunu, un tā tas palika. Priecājos, jo paguvu vēl pateikt, ka viņa man ir vismīļākais un labākais cilvēks pasaulē. Dažkārt vēlos viņu satikt sapnī, lai parunātu, bet tas nav noticis. Acīmredzot māte aizgāja mierā.
— Vai arī jūsu bērniem ir šī teātra dzirkstelīte?
— Meitai noteikti nē, jo viņai patīk “praktiskākas” lietas — māksla un zīmēšana. Dejošana un dziedāšana arī viņu nesaista. Dēls varētu būt aktieriskāks. Vīrs Jānis ir mani pieņēmis kopā ar teātri, bet stāv no tā maliņā. Viņa aktīvā nodarbošanās ir lauksaimniecība. Ar Jāni esam kopā jau ilgi, bet oficiāli precējušies neesam. Bērni jau prasa, kad to darīsim, bet pagaidām nav iznācis. Ģimene nav mani redzējusi nevienā izrādē, bet uz nākamo visus vēlos aizvest. Kad spēlēju Dailē, tad gan bija mazliet skumīgi, ka manējo nav līdzās, jo tas bija mana lielā sapņa piepildījums.
Vārdi ar spēku
— Vai bērniem vārdus izvēlējāties apzināti?
— Protams. Lai būtu latviski un spēcīgi. Domājot par Aivu, centos atminēties sievietes ar šādu vārdu — ko viņas dzīvē sasniegušas. Kādā pasākumā uzzināju par biznesmeni vārdā Aiva un sapratu, ka meitai droši var dot šo vārdu. Kādreiz ļoti baidījos no vārda Aija, jo tas saistījās ar Jaunsudrabiņa grāmatas personāžu. Tomēr dzīvē esmu sastapusi pilnīgi citādas Aijas un esmu gandarīta par to. Pirms gada uzzināju, ka mana īstā māte man bija devusi vārdu Endija. Ilgi nevarēju to pieņemt. Nesen dzirdēju par kādu dziedātāju ar šādu vārdu, un man tas iepatikās.
— Teātris jums palīdzējis vairāk iejusties dzīvē vai arī dažkārt traucējis?
— Es tomēr vairāk no dzīves ņemu izjūtas un ielieku tēlojumā, nevis otrādi. Tas ir kā konkrētu situāciju izdzīvot vēlreiz. Dažkārt ļoti smagi, un pēc izrādes pat sāp galva. Tomēr šķiet, ka tādējādi es sevi attīru, kā dažkārt saka — nospēlēju to visu nost. Protams, katru izrādi vēlreiz izanalizēju, bet esmu iemācījusies to visu nolikt malā līdz nākamajam darbam. Man gan dažkārt mājās saka, lai beidzu tēlot, bet man pašai šķiet, ka to nedaru. Es tāda esmu, jo no sevis jau “izkāpt” nevar. Bija man loma izrādē, kurā risināja vecāku un bērnu attiecības, kad viens otru nesaprot vai daudzas lietas neizrunā. Tā caur teātri daudz kas uzlabojās arī manās un meitas attiecībās.
Šaujas pat debesīs
— Vai nav grūti ikdienā izturēt lielo slodzi?
— Nav tik traki. Ceļš uz mājām Sunākstē man ir kā atslodze no darba — tad var pārdomāt daudzas lietas, pārrunāt ar bērniem ikdienas gaitas, jo viņi mācās skolā un bērnudārzā Aizkrauklē. Vienu brīdi strādāju privātskolā Ogrē, un tad braukšana man šķita vēl labāka. Ļoti palīdzēja sakārtot domas un darbus pa “plauktiņiem”. Ir jau reizēm grūti divas reizes nedēļā aizbraukt uz mēģinājumiem, jo jādomā, kā bērnus aizvest mājās. Dažkārt viņi dodas līdzi. Tad abi redz, ko daru, pārdzīvo, kaut ko arī nesaprot, un tad mēs visu izrunājam.
— Vai jums ir vēl kādi nepiepildīti sapņi un aizraušanās?
— Patīk rokdarbi, nodarbojos ar to, bet ne regulāri. Ar patiku stādu puķes pie mājas un esmu iekopusi lielu ziemciešu dobi. Vēl es laikam esmu mūžīgā studente, jo jau ir saplānots, ko vēl gribētu apgūt. Noteikti padziļinātāk logopēdiju, jo šobrīd esmu pedagoģiskā logopēde, bet gribas arī vairāk izprast medicīnisko pusi. “Zīlītē” nesen paplašināja logopēdijas kabinetu un uzbūvēja sporta zāli, tā ka iespējas darbam ir vēl lielākas. Esmu pieteikusies arī Montesori programmas kursos, lai apgūtu, kā strādāt ar bērniem, kuriem ir veselības traucējumi. Gribētos arī apgūt drošu autovadīšanu kursos, lai prastu reaģēt dažādās kritiskās situācijās. Man patīk sevi pārbaudīt — noteikt robežu, līdz kurai varu iet un cik izturēt. Pagaidām tā vēl nav sasniegta. Sapņoju arī lēkt ar izpletni un gumiju. Kopā ar ģimeni jau izmēģināju katapultas atrakciju Siguldā, kad tevi kā izšauj ar gumiju. Sākumā, protams, bija nenormāls pārbīlis, bet pēc tam tik liela sajūsma! Brīdī, kad augšā pie katapultas ieraudzīju meitas bālo seju un satraukuma pilnās acis, nodomāju — ko es daru! Tomēr tas nu ir veiksmīgi paveikts.
