Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. aprīļa numurā. Vācijas lielākā osta. Pa tiltiņu, uz kura mūs sveicina Kolumbs un Vasko de Gamma, iekļūstam ostas beznodokļu zonā.
Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 8. aprīļa numurā.
Vācijas lielākā osta
Pa tiltiņu, uz kura mūs sveicina Kolumbs un Vasko de Gamma, iekļūstam ostas beznodokļu zonā. Tepat līdzās ir vācu muitas muzejs. Hamburga ir Vācijas lielākā osta, Eiropas otrā lielākā (pēc Roterdamas) un devītā lielākā pasaulē. Ik gadu ostā ienāk ap 12 000 kuģu no 90 valstīm. Interesants ir fakts, ka tās teritorijā 30 000 m2 doku vidienē ietverta Moldauhafen jeb Vltavas osta, kura pieder Čehijas Republikai saskaņā ar Versaļas miera līgumu. Tā ir vieta, kur šīs sauszemes ieskautās valsts preces no upes kuģiem pārkrauj jūras kuģos un otrādi.
Biļete — piparu paciņa
Hamburga allaž dēvēta par vārtiem uz pasauli. Viduslaikos Hamburgai turību nodrošināja slavenie Austrumu tepiķi un garšvielas. Pat mūsdienās spīķeru atvērtajās durvīs vai veikalu skatlogos rotājas izkārti raibu raibie paklāji, bet degunā līdz ar ostmalas kanālu ūdens aromātu iesitas noliktavās glabātās kafijas, ruma un vēl kādas neparastas smaržas. Un tad jau esam pie garšvielu muzeja, kurā ir garšvielas no visas plašās pasaules. Par biļeti te kalpo piparu paciņa, un visas piedāvātās, apmēram 50 veidu, garšvielas iespējams apostīt, pataustīt un pagaršot. Te iegādājamies arī zaļās tējas maisiņus par EUR 2,5.
Dodoties vēl tālāk pa muitas teritoriju, var nokļūt ostā, kurā redzami tādi seni milzeņi kā “Cap San Diego” — preču kuģis — vai “Rikmer Rikmer” — 19. gs. burukuģis. Ar vara kupolu segtajā ēkā krastmalā ir ieeja senajā tunelī zem Elbas “Alter Elbtunnel”, kur milzīgā liftā lejā nolaiž gan cilvēkus, gan automašīnas, lai nokļūtu savās mājvietās upes pretējā krastā.
Baznīcas nav, tornis ir
Pa citu tiltiņu atpakaļceļā izejam no pasaulē lielākā noliktavu kompleksa, atgriežoties vecpilsētas centrā no otras puses. Te mūs pāri galvenajai ielai pārved zils gaisa tiltiņš. Slīdošās kāpnes, kas ved augšup un otrā pusē tiltiņam atkal lejup, ir tik vilinošas, ka pat pārgalvīgākajam skrējējam nenāktu ne prātā pārkāpt satiksmes noteikumus, lai šķērsotu ielu citādā veidā. Nobraucot no tiltiņa, skaidrs, ka tūristus pie sevis sauc un aicina gotiskais kādreizējās Nikolaja baznīcas tornis — vissenākais no pilsētas baznīcu torņiem, kaut gan pašas baznīcas kopš Otrā pasaules kara vairs nav.
Hamburga ļoti strauji attīstās 19. gs. beigās, kad iedzīvotāju skaits četrkāršojas, bet Otrā pasaules kara laikā tiek stipri postīta. Svētā Nikolaja baznīcas 147 m augstais tornis ir labs mērķis sabiedroto armijas bumbvedēju pilotiem, kuru uzbrukumos 1943. gada jūlijā nogalina 35 000 iedzīvotāju. Pēc bombardēšanas no nodegušās baznīcas paliek tikai tornis un sienas. Mūsdienās šīs baznīcas drupas ir memoriāls visiem kara un vajāšanu upuriem 1933. — 1945. gadā. 1993. gadā baznīcas tornī ierīko zvanus, kas skan ik stundas ceturksni un pilnās stundās. 2005. gadā pasaulē reiz augstākās baznīcas tornī iebūvē stikla panorāmas liftu, kurā uzbraucam 50 sekundēs ar 1,6 m ātrumu sekundē līdz skatu platformai 76 m augstumā un baudām pilsētas panorāmu par EUR 2,5.
Ap pulksten pieciem dodamies iekārtoties viesnīcā, kura ir netālu no pilsētas centra — Altonas rajonā, vienā no pieciem lielajiem pilsētas rajoniem. Tad atkal žigli autobusā un uz slaveno Hamburgas ostu, kura ir iekšzemē, 104 km no Ziemeļjūras, Elbas upes grīvā. Tur izbaudām braucienu ar kuģīti. Tas slīd garām zivju tirgum, kurš agri svētdienu rītos pārvēršas daudzkrāsainā tirgusplacī. Tur pārdod gan jūrā tikko ķertas zivis, dārzeņus, augļus, gan greznumlietas un visdažādākos ķīniešu ražojumus.
Jāņugunis Lieldienās
Visur konteineri, brīžiem jūtamies kā kuģu muzejā: te kuģis ugunsdzēsējs, tur — ledlauzis. Garām slīd lielie kuģi, arī lepnākie kruīznieki mēdz te iegriezties. Hamburgieši atminas “Merry Queen”, pasaulē otro lielāko kruīza kuģi, kurš pa ceļam uz Ņujorku piestājis Hamburgas ostā. Elbas krastmalā mūs iepriecina Lieldienu ugunskuri. Tieši Lieldienu priekšvakarā vācieši dedzina ko līdzīgu mūsu Jāņugunīm. Krastā redzam lielu sarkanu ķieģeļu augstceltni — tādu kā vācu senioru pansionātu, vien tiem, kuri var atļauties dārgi maksāt par dzīvošanu tajā. Baltas savrupmājas iezīmē bagātnieku rajonu Blanknēzi. Mūsu kuģīša galamērķis — Finkenverdene, viens no Hamburgas dzīvojamajiem rajoniem, slavens ar lidlauku, bet īpaši ar faktu, ka tur būvē aerobusus.
Reperbānis — sarkano lukturu rajons
Tumsiņā gar pilsētas parkā “sēdošo” milzu Bismarka (15 m augsta akmens figūra), Vācijas dzelzs kanclera, valsts apvienotāja, pieminekli dodamies panorāmas rata virzienā. Tur sākas Reperbānis — pazīstams sarkano lukturu un izklaides rajons, kurā savu karjeru sāka bītli. Arī Arnis Mednis “Eirovīzijas” gaidās reiz te sniedza koncertu.
Mums te paredzēts brīvais laiks pēc interesēm un vēlmēm, taču grupa apbrīnojamā vienotībā turas kopā. Šovakar te plānoti gadatirdziņi un futbola fanu pasākumi. “Meitenēm” darba laiks nu tik sākas. Neona reklāmas un iekšāsaucēji aktīvi darbojas, bet nekā tāāda(!) pagaidām nemanām. Ja jau nu te esam, atļaujamies kolektīvi apmeklēt pāris seksa preču veikalu. Redzot piedāvājuma klāstu, mūsu meitenes atceras anekdoti par pirkumu šādā veikalā: “Man, lūdzu, vienu dzelteno, vienu zaļo un vienu sarkano!” kautrīga meitene palūgusi pārdevējam. Viņš paraustījis plecus un teicis: “Ar dzelteno un zaļo nav problēmu, bet par ugunsdzēšamo aparātu man jāpajautā menedžerim”. “
Ielaiž tikai vīriešus
Vīrieši uz mirkli pazūd Herbertieliņas virzienā. Tā ir īpaša iela, kurā ieeja atļauta vien vīriešiem. Taču tikpat žigli viņi atkal ir atpakaļ — ziņkāri apmierinājuši un jautri. Aizgūtnēm viņi stāsta, kā aicināti mīlas priesterieņu istabiņās, pat aiz rokām ķerti, bet tikuši prom. Visi atzīst, ka Rīgas meitenes esot daudz pievilcīgākas, un pauž neizpratni par aicinātājām, kuras nebūt ne erotiski, bet parastos džinsos tērptas, nu kā visas uz ielas.
Ievai nu ir kreņķi — “jāuzpasē” vectētiņš, jo viņam šovakar esot vislielākā piekrišana, bet vecmāmiņai apsolīts viņu pieskatīt. Turpmāk vectētiņš iet Ievai zem rokas, drošībā. Turpat Reperbānī pastaigas noslēgumā ieklīstam Penija veikalā. Cenas produktiem te tiešām zemas. Par EUR 10 ar vācu konfektēm un šokolādēm piepildām krietnu iepirkumu maisiņu.
Hamburga, kaut bijusī Rietumvācijas pilsēta, nav no dārgākajām Vācijas pilsētām. Vācijā starp dažādiem reģioniem ir atšķirības — gan algu, gan cenu ziņā. Runāt par to, cik kurš pelna, te nav pieņemts, tomēr esam uzzinājuši, ka šobrīd Vācijā bāzes alga mēnesī ir 400 eiro, no kuras neko “neatvelk”. Šādu naudiņu saņem studenti, kuri piestrādā sestdienās. Kuģu pavadonis mēnesī pelnot EUR 1500, inženieris — apmēram EUR 3000 mēnesī, bet ļoti laba reklāmas tekstu rakstītāja varot nopelnīt pat līdz 1000 eiro dienā.
Aicināti šovakar gan tiek ne vīrieši vien. Tuvojoties viesnīcai, kādas kafejnīcas logā sveicienus mums māj jauki Lieldienzaķi. Kad mājam pretī, viņi izskrien uz ielas, lai aicinātu iekšā. Šie lielie Zaķi, izrādās, ir vīrieškārtas un ļoti aktīvi. Tomēr mēs savā bariņā jūtamies pietiekami droši.
Lieldienu rītā hamburgieši noteikti bauda savas ierastās zaptsmaizītes, taču mūs iepriecina viesnīcas īpašās brokastis — atrodam gan raibu raibās oliņas olu kaujām, šokolādes zaķus līdzās galda piederumiem uz skaisti servētiem galdiem, gan pat šampanieti! Arī Lieldienu rīts ir saulains, nespējam vien atvadīties no kaimiņmājām, kas sapostas olu rotām.
Tālāk ceļš ved uz Berlīni, kas tāpat viesus sagaida ar jautriem pasākumiem ielās un šokolādes zaķiem (īstiem milzeņiem) zoodārza apmeklētājiem.
