Pēdējā laikā arvien vairāk saasinās cīņa par latviešu valodas lietošanu.
Pēdējā laikā arvien vairāk saasinās cīņa par latviešu valodas lietošanu. Šobrīd galvenā problēma ir tā, ka nav līdzsvara starp Ministru kabineta un darba devēja izvirzītajām prasībām valsts valodas lietojuma jomā. Līdz 2000. gadam valsts valoda vidējā līmenī bija jālieto visiem apkalpojošā sfērā strādājošajiem. Pēc tam, piekāpjoties Eiropas drošības sadarbības organizācijas (EDSO) prasībām, likumā ierakstīja, ka nepieciešamo valsts valodas prasmes līmeni nosaka pats darba devējs. Nebija paredzēta nekāda atbildība arī, ja nenosaka nekādu. Tagad to mainīsim, un, ja valodas prasmes līmeni nenoteiks, tad piemēros sodu.
Problēmas rodas tādēļ, ka ir pilnīga krievu valodas pašpietiekamība, līdzīga situācija nav novērojama nevienā citā valstī. Septiņās lielākajās pilsētās, kurās dzīvo mazliet vairāk nekā puse visu Latvijas iedzīvotāju, tikai 40% ir latviešu. Tātad latviski runājošie ir minoritāte. Latvijā privātuzņēmumos lielāka “tirgus vērtība” ir krievu valodai. Tas tādēļ, ka vairākums privātajos uzņēmumos nodarbināto ir krieviski runājošie. Neprotot latviešu valodu, par pārdevēju vai frizieri Daugavpilī var strādāt visu mūžu. Taču, neprotot krievu valodu, Daugavpilī un pat Rīgā strādāt nav iespējams, jo vairākums klientu ir krieviski runājošie. Mēs cīnāmies tikai par to, lai valsts paplašinātu profesiju, kurās tā nosaka valodas lietojuma pakāpi, loku. Realitāte — pat vienā pilsētā darba devēji nosaka ļoti atšķirīgus valsts valodas prasmes līmeņus un pakāpes vienas un tās pašas profesijas pārstāvjiem. Tas būtu normāli valstī, kurā ir normāla etniskā situācija. Diemžēl EDSO uzspiež vienādus likumus visām valstīm, neņemot vērā atšķirīgo situāciju katrā no tām. Latvijai tas neder.
Vismaz tuvākajos 20 — 30 gados angļu valodas invāzija mums nav tik bīstama kā krievu valodas. Tas tādēļ, ka cilvēku, kuriem dzimtā ir angļu valoda, Latvijā ir ļoti maz. Taču tādu, kuriem dzimtā ir krievu valoda, Latvijā ir ap 40%. Ir divas Latvijas — lielajās pilsētās dominē krievu, arī angļu valoda, bet laukos un mazpilsētās — latviešu valoda. Krieviski nerunājošie jaunieši ir daudz vairāk diskriminēti valodu izvēles ziņā, nekā tas bija padomju okupācijas gados. Tajā laikā obligāti un bez maksas visās skolās mācīja krievu valodu, un tā nevienam nebija problēma. Tagad darba devēji pieprasa latviešu, krievu un dažreiz angļu vai vācu valodas zināšanas. Tas ir krievu skolu modelis. Visās krievu skolās māca šīs valodas. Turpretī latviešu skolās pārsvarā māca latviešu, angļu, vācu valodu, un tikai neliels procents skolēnu mācās arī krievu valodu. Darba devējam ir tiesības un arī pamats pieprasīt krievu valodas lietojumu, jo klientu vidū līdz pat 80% ir krieviski runājošie.
Valsts nenodrošina krievu valodas mācīšanu. Vai tas ir jādara? Iespējams, ka nē, taču cieš jaunieši. Darba vietas aizņems krieviski runājošie, kuri pratīs arī latviešu valodu, bet latvieši būs spiesti braukt darbu meklēt citur. Izeja — paredzēt sodu, ja darba devējs svešvalodu prasmi pieprasa nepamatoti. Padomju laikos diskriminācija bija mazāka, jo krievu valodu prata visi.
Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva parakstītais rīkojums paredz, ka uz Krieviju bez vīzas varēs braukt tie Latvijas iedzīvotāji, kuriem ir nepilsoņa pase. Manuprāt, tagad daudzi cilvēki varētu atteikties no pilsonības, jo nepilsoņiem ir daudz lielākas iespējas nekā pilsoņiem. Viņi bez vīzas var doties gan uz Krieviju, gan Eiropas Savienību.
Tikai tagad, kad kopš kara beigām pagājis vairāk kā pusgadsimts, uzņemta filma “Padomju stāsts”, un pēc šīs filmas Rietumeiropas un Ziemeļeiropas valstu iedzīvotājiem varbūt būs izpratne par mūsu sarežģītajiem likteņiem un vēsturi. Krievija, protams, to nekad neatzīs un nesapratīs, un darīs visu iespējamo, lai nemainītu savu “uzvarētāju vēsturi”. Taču tas ir tikai laika jautājums, jo patiesību nevar noslēpt. Šī filma ļoti objektīvi parāda, kas bija kas, bet ir jāpaiet ilgam laikam, lai atzītu padomju režīma nodarījumu citiem, jo cilvēkam visgrūtāk ir lauzt pašam sevi.
Sevi mainīt nav viegli, un neiespējami, šķiet, mainīt latviešu tautai raksturīgo pazemību un verdzisko padevību. Latviešiem visvairāk pietrūkst pašcieņas — kaut vai notikums ar Latvijas vēstnieku Krievijā Andri Teikmani. Iedomāsimies, kas notiktu, ja Krievijas vēstnieku Latvijā aplietu ar sulu. Šausmas! Viņu uzreiz aizstāvētu visas valstis — ASV, Vācija, Francija utt. Latvija atvainotos desmitiem reižu, valdības vīri kristu ceļos. Bet krievi tikai samaksāja 19 latu! Tik vienkārši. Vainīgas ir Latvijas valsts augstākās amatpersonas, kuras pietiekami neciena un neaizstāv mūsu valsti. Mūs “sit” visās jomās nevis tāpēc, ka esam pie kaut kā vainīgi, bet gan mūsu vājuma dēļ. Gan ekonomikā, gan politikā, gan daudz kur citur. Sit vājos, nevis vainīgos.
Pērn Latvijā sasniegts kārtējais alkohola lietošanas rekords — viens iedzīvotājs gadā izdzēris 9,96 litrus absolūtā spirta. 2005. gadā sāktā pretalkohola programma nebija efektīva, un nu ar dzeršanu nolemts cīnīties vēl stingrāk — panākt, lai alkoholu varētu iegādāties tikai no 20 gadu vecuma. Var uzrakstīt vislabāko likumu, bet tas jau neko nemainīs. Var nolemt, ka alkoholu jāpārdod no 20, 25 vai pat no 30 gadiem. Ar aizliegumiem te neko nepanāks. Jādomā, kā iesaistīt jauniešus dažādos pasākumos, lai būtu nodarbošanās, lai dzīvei būtu jēga. Problēmu jārisina kompleksi, nevis tikai vienā virzienā, tas nedos pozitīvus rezultātus.
Lai arī alkohola patēriņš Latvijā palielinās, vasaras saulgrieži šogad pagāja samērā mierīgi, bez briesmīgām traģēdijām. Uzskatu, ka liels nopelns ir pirmsjāņu pretalkohola kampaņām. Ir jāatgādina, jākontrolē. Esmu pārliecināts, ka diezgan lielu cilvēku skaitu neietekmēs nekādas kampaņas, taču, ja tas palīdz vismaz vienam — ir vērts.
