Aizvadītā nedēļa darbavietā — Valles vidusskolā — bija steidzīga un darbu pilna.
12. klases audzēkņi aizstāvēja zinātniski pētnieciskos darbus, ko vēl izvērtēs žūrija un labākos izvirzīs pārstāvēt skolu novadā. Šogad jaunieši darbiem bija izvēlējušies interesantas tēmas — rakstīja par sportu, otrreizējo izejvielu izmantošanu, atkritumu apsaimniekošanu, pētīja arī bezdarbu Vecumnieku novadā.
Sākušās arī mācību priekšmetu olimpiādes, pagājušajā nedēļā novadā notika olimpiāde ekonomikā un kulturoloģijā, kurās piedalījās arī Valles vidusskolēni. Es mācu vizuālo mākslu, taču vairāk pienākumu ir kā direktores vietniecei izglītības jomā — saistībā ar eiro ieviešanu strādāju pie tarifikācijas plānu pārrēķināšanas.
Aizvadītajā nedēļā aktuāls bija jautājums par piekto obligāto eksāmenu, ko Izglītības un zinātnes ministrija rosina ieviest skolās, par to diskutējām arī ar kolēģiem. Es šo ieceri neatbalstu. Ne-
drīkst tik krasi izlemt, neiedziļi-
noties un neuzzinot to cilvēku vie-
dokli, kurus šīs pārmaiņas skars. Ja Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieki, kuri šo lēmumu pieņēma, vēlētos uzzināt sabiedrības viedokli, pietiktu ar to, ka palasītu komentārus internetā. Šie ir visvairāk komentētākie raksti visos ziņu portālos, kur savu viedokli izsaka gan skolēni, gan skolotāji, gan vecāki.
Nespēju iedomāties, ka manas audzēknes, kurām interesē māksla, mūzika, literatūra un svešvalodas, vēlētos kārtot eksāmenu fizikā vai ķīmijā. Jāsaprot, ka prasības, kārtojot eksāmenu, visiem ir vienādas — tādu pašu eksāmenu kārto Rīgas elitāro skolu skolēni, kuri šos priekšmetus apguvuši pastiprināti, ka tāds jākārto arī vakarskolu audzēkņiem.
Manuprāt, tas ir skaidrojams tikai ar to, ka no ministrijām gaida un pieprasa reformas. Ministrs tās īsteno, nedomājot par sekām un veidu, kā reformas notiek, galvenais, ka kaut ko reformē, taču tas nav pareizi. Ja valstij vajag inženierus un jauniešus, kuri izvēlētos studēt eksaktās zinātnes, vispirms bērnos jārada interese apgūt šos priekšmetus.
Mana ikdiena nav iedomājama bez ziņu lasīšanas internetā, noteikti noskatos divas ziņu pārraides televīzijā un vēl izlasu jaunumus laikrakstos. Ja gadās kaut kur aizbraukt un divas dienas neesmu lasījusi ziņas, pārņem tādas savādas izjūtas — ja nu valstī noticis apvērsums, bet es par to nezinu? Aizvadītā nedēļa bija raiba un notikumiem bagāta — daudzviet Latvijā pieminēja barikāžu aizstāvjus, ļaudis pulcējās pie ugunskuriem un gremdējās atmiņās, tikšanās bija arī Vallē.
Rīgā notika pasākumi saistībā ar to, ka šogad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, tos vēroju televīzijā. Ļoti patika kora “Balsis” koncerts Rīgas Centrāltirgū, arī citi pasākumi radīja iespaidu, ka ir ļoti labi pārdomāti un baudāmi ne tikai klātienē, bet arī televīzijā. Patīk iecere mākslu un kultūru “ienest” tādās vietās, kur ikdienā cilvēki dodas katrs savās gaitās, piemēram, dzelzceļa un autobusu stacijās.
Sekoju līdzi norisēm politikā, nozīmīgākais notikums Latvijā, protams, bija jaunās valdības apstiprināšana. Par jauno Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu man grūti spriest, jo tad, kad viņu ievēlēja par zemkopības ministri, ilgu laiku nevarēju atcerēties, kā viņu sauc un kas viņa ir, jo līdz tam par viņu neko nebiju dzirdējusi. Arī pēc tam ministre strādāja klusi un bija viena no vismazāk pamanāmajiem politiķiem. Iespējams, esam pieraduši, ka ambiciozi cilvēki politikā sevi piesaka ar skaļu blīkšķi, piemēram, Repše. Šajā gadījumā viss notiek mierīgi, var jau būt, ka tas nemaz nav slikti. Novēlu viņai veiksmi, taču man nav pārliecības, ka viņas personībai piemīt vajadzīgās īpašības, kas spētu ap sevi pulcināt cilvēkus, liktu ieklausīties un palīdzētu kaut ko mainīt Latvijas politikā.
Veidojot jauno valdību, nomainīti tikai daži ministri. Ja būtu iespēja, es mainītu veselības ministri, bet diemžēl Ingrīda Circene ir palikusi amatā. Man nav saprotamas reformas veselības jomā. Vai tā ir normāla situācija, ka, janvārī pierakstoties pie ārsta, vizīte ir tikai jūnijā? Tas nozīmē, ka drošības pēc gada sākumā jāpiesakās pie visiem speciālistiem, ja nevajadzēs, tad vizīti varēs atteikt. Īsti neizprotu ministres sludināto veselības aprūpi nodokļu maksātājiem — par kādām bezmaksas veselības pārbaudēm viņa runā? Nekas nav bez maksas, rindas pie speciālistiem ir bezgalīgi garas, un izveidojusies situācija piespiež cilvēkus maksāt par to, ko valstij vajadzētu nodrošināt bez maksas.
Lasīju par lauksaimnieku rīkoto protesta akciju pret Latvijas zemes tirgošanu ārzemniekiem. Varu saprast cilvēku, kuram vajag naudu, un viņš ir spiests savu zemes pleķi pārdot, jo ir bezizejā, taču nesaprotu zemes pārdošanu valsts līmenī. Kas notiks, kad Latviju sadalīs pa kvadrātmetriem un iztirgos ārzemniekiem, tāpat kā izpārdoti visi lielie uzņēmumi un ražotnes? Latviešiem savā valstī tikpat kā nekas vairs nepieder. Piensaimniecība jau vairākus gadus ir pilnīgā krievu pārziņā, mēs pieļaujam, ka dāņi Latvijā būvē cūku fermas, bet kāpēc paši nevaram to darīt? Pat ķiploki veikalā ir ievesti no Ķīnas.
Aizvadītajā nedēļā tiesa piesprieda četru gadu cietumsodu bijušajam Jūrmalas mēram Raimondam Munkevicam, bet no bijušajiem “Parex” bankas īpašniekiem Valērija Kargina un Viktora Krasovicka piedzina vairākus miljonus eiro par bankai neatmaksātajiem kredītiem. Esmu pārliecināta, ka ar to vēl nekas nebeigsies, gan jau spriedumu visi pārsūdzēs. Lasot, par kādiem nabagiem tagad sevi pasludina bijušie miljonāri, kļūst skumji. Ne viņi, ne Saeimas deputāti nezina, ko nozīmē dzīvot pieticīgi, trūkumā. Viņi nevar iedomāties, kā tas ir — izdzīvot ar minimālo algu. Pirms kāda laika televīzijā bija raidījums, kurā sabiedrībā populāri cilvēki nedēļu dzīvoja ar minimālu atalgojumu — saņēma medmāsas, sētnieka un apkopējas algu. Atceros, kā Sandra Kalniete vārīja putraimu biezputru, taču tas bija teātris, ko spēlē televīzijas kameru priekšā. Vajadzētu likt tā nodzīvot gadu, lai saprot, ka Latvijā liela daļa cilvēku tā nodzīvo visu mūžu — neko neatļaujoties.
Ar interesi sekoju līdzi arī notikumiem Ukrainā, taču domāju, ka līdz mums nonāk tikai oficiālā informācija, daudz ko svarīgu noklusē. Manuprāt, tās ir sekas gadiem milzušām nesaskaņām un iedzīvotāju neapmierinātībai ar valdošo iekārtu. No vienas puses, ir labi, ka cilvēki cīnās par savām tiesībām, ko mēs nekad neuzdrošināsimies darīt. Pēc viena 13. janvāra grautiņa joprojām turpinās tiesu darbi, politiķu attieksme nav mainījusies, bet mēs, latvieši, esam gatavi ciest un ļaut, lai uz mūsu pleciem krauj tik, cik varam panest.
Priecājos, ka beidzot sākusies ziema, jāizbauda visi četri gadalaiki. Šis ir rūdīšanās un galvas “vēdināšanas” laiks, lai arī nav sniega, tomēr dienas ir saulainas, piemērotas pastaigām, nūjošanai un slidošanai. Ņemsim no ziemas to, ko tā dod — ziemas priekus!
