Mājražotāju darinājumu tirdziņš, atrakcijas bērniem, tautasdejas, dziesmas un daudz kas cits interesants vienā no Latvijas skaistākajām, teiksmainākajām vietām — Vīgantes parkā. Piektie Jaunjelgavas novada Tautas mākslas svētki pavadīti un izskanējuši.
Kņada parka koku paēnā sākās no rīta, kad rīkotāji rotāja un iekārtoja estrādes skatuvi, vija vainagus. Sievas uz uguns vārīja sama zupu, tirgotāji iekārtojās, gaidot pircējus. Turpat Staburaga pagastā cepto maizi, kaimiņpagastā darīto vīnu iegādājās ne viens vien svētku apmeklētājs. Bērni un arī pieaugušie labprāt ieguva “tetovējumus”, bet pacietīgākie, pozējot māksliniekam Ziedonim Bārbalam, — arī savu portretu. Tā kā svētku tēma bija zvejniecība, interesenti varēja klausīties makšķernieku stāstos, no ziediem aust tīkla gobelēnu, apgleznot papīra zivis un izbraukt ar kuģīti Daugavā.
Dziesmas, dejas, amatierteātris, novada dzejdaru apvienība — visi tautas mākslas kopēji rādīja labāko, ko spēj. Un mums patiesi ir, ko rādīt! Pievakarē pēc kārtīga mēģinājuma lielkoncertā “…ar straumēm uz Jūru” skatītājus iepriecināja pašdarbnieki. Sarīkojuma skaistākais un aizkustinošākais brīdis bija koncerta noslēgumā veidotā dalībnieku aleja līdz Daugavai. Tai cauri gluži kā godasardzei nesa ozollapu vēlējumu vainagu, ko palaida likteņupes straumē.
Vai kādreiz Vigantes parks šajos svētkos piedzīvos līdzīgu laiku, kāds bijis pirms daudziem gadu desmitiem — vairāk skatītāju nekā dziedātāju un dejotāju? Šoreiz svētkos ap 400 pašdarbnieku priekšnesumus vēroja nedaudz mazāks skaits skatītāju. Šis pasākums, vismaz man, šķita viens no sirsnīgākajiem, kādā ilgākā laikposmā esmu bijusi. Izjūtas līdzīgas kā, dzīvojot līdzi deju soļiem un dziesmu skaņām, Vispārējos Dziesmu un deju svētkos. Varbūt šeit sirsnīgo gaisotni izgaiņātu cilvēku tūkstoši vai, gluži otrādi, — darītu to vēl stiprāku. Kamēr dzīva mūsu valoda, pastāvēs arī tauta un tās māksla visdaudzveidīgākajās izpausmēs.
