Dainis Ilgmars Nāburgs dzīvo tēva mājās “Aizporēs” Pilskalnes pusē. Ikdienā strādā savā zemnieku saimniecībā. Jau vairākus gadus reizi nedēļā ierodas Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā — kā skolotājs seniors palīdz skolotājiem pieskatīt, kā Dainis saka, superaktīvākos audzēkņus. 16 gadus viņa maciņā starp dažkārt ikdienā nepieciešamajiem dokumentiem atrodama arī Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedra karte. Viņš arī bijušais padomju armijas virsnieks, tagad — vecākais zemessargs.
Cilvēcība, sirsnīgums ir pirmās īpašības, kuras pamanāmas Dainī, pat vēl nepārmijot ne vārda. Nu jau sirmo kungu no tāluma varētu sajaukt ar dzejnieku Imantu Ziedoni. Stalts, kupliem matiem, domīgs, smaidošām acīm. Krāsaini spilgts ir viņa dzīvesstāsts — no darba ar pirmajiem datoriem Padomju Savienībā, 30 militārajā dienestā pavadītiem gadiem līdz naktsvijolēm pilnām pļavām un putnu skaitīšanai vasarā pēc saulrieta.
— Pašlaik jūsu ikdiena paiet zemnieku saimniecībā?
— Kad Latvijā sākās privatizācijas laiks, tēva mājas pieteicu kā zemnieku saimniecību. Pašlaik tai apkārt plešas bioloģiski vērtīgie zālāji, kuros vasaras saulgriežos var atrast vai visu Latvijas Sarkanās grāmatas saturu — smaržīgās naktsvijoles, dzegužpirkstītes un daudzus citus augus.
Padomju laika dzelzs vīrs
— Jaunībā aizrāvāties ar ko pilnīgi pretēju — datoriem.
— Esmu personīgi “gājis cauri” datoru un programmēšanas attīstības vēsturei Padomju Savienībā — sākot ar pirmajiem lampu datoriem līdz personālajiem. Man paveicās. 1962. gadā iestājos Ļeņingradas Artilērijas kara akadēmijā, un manas jaunās, modernās fakultātes dekānam, līdzīgi kā man, patika sports. Sporta pārbaudēs, piemēram, 3 kilometru krosu noskrēju viens no pirmajiem. Te paldies jāsaka Neretas skolas skolotājam Arvīdam Velmem, kurš skolēnus iesaistīja dažādos sporta veidos. Kā apdulluši ņēmāmies pa visām sekcijām — basketbola, volejbola, boksa, galda tenisa, džiu — džitsu, vingrošanas un citām. Vieglatlētikā man tiešām bija viegli, jo katru dienu uz skolu bija jānoiet 10 kilometru un tikpat atpakaļ.
Fiziskā sagatavotība bija ļoti noderīga kara akadēmijā, piedaloties virsnieku trīscīņā, kur līdzās skriešanai vajadzēja labi šaut un peldēt. Sākumā Latvijā, vēlāk arī Krievijā populāra kļuva sporta orientēšanās. Arī man patika ar karti rokās skriet pa mežu.
— Kāda sportam saistība ar datorlietām?
— Ja nebūtu labs sportists, nokļūtu fakultātē, kurā vairāk darba ar “dzelžiem”, piemēram, kļūtu par tehniskā sastāva virsnieku, kas apkalpo artilērijas sistēmas — lielgabalus, raķetes. Man bija tas gods strādāt ar pirmo datoru M3, tam sekoja “Ural”. Šajā laikā Padomju Savienība informācijas tehnoloģiju jomā centās panākt ASV, no kuras atpalika par gadiem 20 — 50. Modernākās iekārtas bija vienotās sistēmas EC (no krievu valodas — Единая система) datori. Tie darbojās ar pusvadītājiem, aizņēma vairākas telpas. Programmas veidojām uz perfokartēm un perfolentēm. Datoru funkcijas aprobežojās ar dažādu datubāzu izmantošanu, manipulēšanu ar skaitļiem, piemēram, skaitļojot, cik munīcijas, transporta vienību nepieciešams, lai veiktu lielāku vai mazāku militāru operāciju, pārceltu divīziju no punkta A uz punktu B. Es biju atbildīgs par informācijas atrašanu pēc dažādiem parametriem datubāzē.
— Izklausās pēc mūsdienās pazīstamā informācijas meklētāja internetā “Google”.
— Tās pašas funkcijas, tikai daudz sarežģītāk. Vienai meklēšanai varēja uzdot vairākus desmitus parametru.
Valodas prasme palīdz saprast
— Tas nozīmē, ka jums bija piekļuve valsts noslēpumam?
— Noslēpumus man neizpauda, bet informācijas, kuru apstrādāju, uzdevums bija ģenerālštāba vajadzībām toreizējās valsts aizsardzībai — lai amerikāņi vai Rietumvācija neizdarītu ko sliktu.
— Pēc darba militārajā jomā modernās tehnoloģijas no ikdienas neizzuda?
— Atvaļinājos un trīs gadus nostrādāju vadošajā institūtā Maskavā, kas nodarbojās ar krāsainās metalurģijas kombinātu automatizēšanu. Strādāju lielākajā vara rūdas pārstrādes rūpnīcā Kazahstānā.
— Ar mūslaiku datoriem, programmēšanu arī nodarbojoties?
— Personālie datori parādījās, man darbojoties metalurģijas kombinātā pēdējā gadā. Jaunās programmēšanas metodes neesmu apguvis un tagad datoru izmantoju tikai saziņai, e-pastam, kā rakstāmmašīnu, internetbankai. Pārējam man neatliek laika, esmu aizņemts ar zemnieku saimniecību un savu vecumu.
— Jūsos nejūtu citkārt raksturīgo nostalģiju pēc pagātnes vai pretestību jaunajiem laikiem.
— Toreiz vajadzēja daudz lasīt institūta bibliotēkā atrodamo ārzemju literatūru, galvenokārt žurnālus informātikā, programmēšanā, militārajā jomā, un viss bija angliski. Lasīju, analizēju, tāpēc zinājām, ka Amerikā ne tikai dara pāri melnādainajiem, bet starp viņiem ir gan labi sportisti un zinātnieki. Jau toreiz daudzi virsnieki saprata, ka tikai komunistiskās partijas elite dzīvo komunismā, bet pārējie vien, lai izdzīvotu.
Palīdz kļūt par profesoru
— Kur jūs guvāt labas angļu valodas zināšanas?
— Vidusskolā šo valodu mācīja šā tā, principā nemācīja, jo uzsvars bija krievu valodai. Karaskolā pirmajā nodarbībā lika rakstīt diktātu angļu valodā. Kad saņēmu laboto variantu, tas bija kā sarkana jūra. Paveicās man ar skolotāju, un Kara skolā vēlreiz, šoreiz patstāvīgi, apguvu visu vidusskolas angļu valodas kursu un beigās biju viens no labākajiem. Vēlāk trīs gadus valodu turpināju apgūt Artilērijas kara bāzē.
— Cik daudz šīs prasmes noder mūsdienās?
— Arī tagad paralēli latviešu literatūrai lasu daiļdarbus angliski. Tādā veidā regulāri papildinu vārdu krājumu, atceros gramatiku, valodas nianses, laiku lietošanu, teikumu struktūru, analizēju, kāpēc teikums uzrakstīts tieši tā. Krievu valodai atliek mazāk laika.
— Datori un dabas mīlestība ir pretējas, dažkārt pat nesavienojamas jomas.
— Man ļoti patīk daba, lauku klusums, tāpēc tagad grūti sevi saprast, kā 30 gadu izturēju Maskavā. Tagad ap “Aizporēm” brēc brieži un stirnu buki, mežacūkas rok pļavas un, protams, dzied putni. Vairs precīzi neatceros, kā nonācu līdz ornitoloģijai, bet biedrībā pieteicos, lai veiktu konkrētus darbus. Pirmais bija pavisam vienkāršs — fiksēju, kad mūsu pusē atgriežas gājputni. Agrā pavasarī katru dienu uzmanīgi klausos, kad iedziedāsies cīrulis, griezes, stārķis, vālodzes un visi pārējie. Vēlāk “pieslēdzos” Oskara Keiša, Latvijas Universitātes profesora, projektam griežu uzskaitē. Ar saviem datiem esmu viņam palīdzējis kļūt jau par profesoru.
Ķauķus var sajaukt
— Ko nozīmē skaitīt griezes?
— Jūnijā divas naktis ar divu nedēļu intervālu jādodas pļavās, jāklausās un pēc dzirdes jānosaka aptuvenā atrašanās vieta, jāpieraksta, kādā biotopā putni manīti. Vēlāk griežu uzskaite pārvērtās naktsputnu uzskaitē. Tas man bija jau nedaudz grūtāk, jo griezi ar kādu citu putnu nesajaukšu, bet, piemēram, ķauķi dalās krūmu, upes, purva utt. Dzied viņi līdzīgi. Lakstīgalas arī nevar sajaukt ar kādu citu dziedātāju.
Skaitot naktsputnus, pusnaktī dodos jau ierastajā maršrutā. Tas ir ap 10 kilometru garš. Līdzi karte, eju, klausos, atzīmēju. Skaidrā bezvēja naktī, bez nokrišņiem, var pat iztikt bez lukturīša.
Trešais projekts ir balto stārķu uzskaite. Ar to palīdzu Mārai Janaus, doktorei no Ornitoloģijas biedrības, izstrādāt zinātnisko darbu, kas aptver stārķu monitoringu visā Eiropas mērogā. Mans parauglaukums, kurā apskatu stārķu ligzdas, ir Pilskalnes, Neretas un Zalves pagastā. Pašlaik uzskaitē ir vairāk kā 100 ligzdu. Pavasarī jāpārbauda, kuri putni atgriezušies, kuras ligzdas nojukušas, jūlijā jāskaita, cik mazuļu izšķīlušies, cik aizlido uz siltām zemēm. Šo maršrutu, kas ir ap 50 kilometru un veido trīs lielas cilpas, veicu ar velosipēdu.
— Par ko liecina novērojumi?
— Mežu izciršanas dēļ un pieaugot lauksaimniecībā izmantojamajām platībām, samazinājies lakstīgalu skaits. Griežu skaits pamazām pieaug. Katru gadu palielinās arī stārķu ligzdu daudzums. Sēlijā stārķu ir vairāk, kā vajag, viņi apēd visu dzīvo, kas kustas, — zaķēnus, vardes, izlasa mazus putniņus no ligzdām. Saucam mēs viņus par svēteļiem, bet šis putns ir nežēlīgs. Bet citādi patīkami novērot, kā viņš graciozi, lēni iet, kā zibenīgi groza galvu un ar knābi satver zālē pamanīto medījumu.
Jānostiprina aizsardzība
— Vai ir pamanīti arī kādi līdz šim mūsu platuma grādos vēl neredzēti putni, dzīvnieki?
— Man, amatierim, atklāt jaunu sugu būtu pagrūti. Naktsputniem Latvijā ir diezgan stabila populācija. Kobras klakšķus arī neesmu dzirdējis. Esmu piedalījies semināros pie Papes, Engures ezera. Tad var novērtēt, kā strādā profesionāļi. Viņi par mums, amatieriem, aiz sajūsmas smej, kad neatpazīstam žubīti. Pie mājas esmu pamanījis mazo ērgli, bet kolēģis no Viesītes savā apkārtnē esot reģistrējis 100 dažādu sugu putnu.
— Lauku klusums un putnu dziesmas ļauj aizmirst par to, kas pašlaik notiek politikā? Vai kā bijušajam militāristam valsts drošības tēma ir aktuāla?
— Tagad televīziju vairs neskatos un mājās biežāk skan klasiskā mūzika. Drošības situācija nav patīkama. Reiz Latvija pieredzēja laikus, kad Krievija savu robežu nostiprināšanai tās pārbīdīja uz rietumiem. Tagad līdzīgas darbības notiek Ukrainā, tās nospiešana uz ceļiem un Rietumvalstu rīcības pārbaude. Pēc militārās pieredzes šībrīža situācijā varu teikt, ka Latvijai vēl vairāk jāstiprina robežsardze, nepieciešami vairāki profesionālās armijas bataljoni un laba prettanku un gaisa aizsardzība.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Dainis Ilgmars Nāburgs.
Dzimšanas vieta un laiks: Pilskalne, 1937. gada
31. maijs.
Izglītība:
beidzis Ļeņingradas Artilērijas kara akadēmiju.
Dzīvesvieta: Pilskalne.
Ģimene:
precējies, divas meitas.
Nodarbošanās: ornitologs amatieris, skolotāja palīgs.
Vaļasprieks:
grāmatu lasīšana, datorlietas.
Horoskopa zīme: Dvīņi.
