“Krustvārdu mīklas jāmin, lai prāts nenotrulinās,” saka Monika Dadzīte no Zalves.
“Krustvārdu mīklas jāmin, lai prāts nenotrulinās,” saka Monika Dadzīte no Zalves. Viņai augustā būs 75 gadi, bet vecums nav šķērslis ne mīklu minēšanai, ne atbilžu krājumu veidošanai.
Monika Dadzīte agrāk krustvārdu mīklām nepievērsusi nekādu uzmanību, bet nu jau kādus sešus gadus to minēšana kļuvusi par aizraujošu nodarbi. “Sāku minēt laikrakstos publicētās mīklas, un drīz tas iepatikās,” stāsta Monikas kundze. “Tagad uz galda pa rokai vienmēr ir kāda krustvārdu mīkla, lai brīvākā brīdī ķertos tai klāt.”
Pieraksta kladēs
“Sākumā daudzus vārdus nezināju, bet bija interesanti tos atrast vārdnīcā vai sagaidīt atminējumu nākamajā avīzes numurā. Iekārtoju kladītes, kurās ierakstu nezināmos vārdus un to skaidrojumus,” saka Monikas kundze.
Monikas kundzes daudzajās kladēs vārdi sistematizēti pēc tēmām — rakstnieki, māksla, mašīnas, celtniecības materiāli un citi. Daudzās jomās viņa orientējas tik labi, ka klades nebūt nav nepieciešamas. “Labi zinu rakstniekus, māksliniekus un varu nosaukt vai visus sportistus,” saka sirmā kundze. “Vārdi paliek atmiņā un neļauj notrulināties domāšanai. Prāts jāasina arī veciem cilvēkiem, un te lieti noder krustvārdu mīklas.”
Saņem veicināšanas balvu
Tagad Monikas kundze iegādājas arī “Krustvārdu Mīklu Avīzi”. To piegādā vedekla Ināra, arī viņa labprāt palīdz minēt mīklas. “Dēli un mazbērni gan šajās nodarbēs neiesaistās. Ja pajautāju, pasaka kādu atminējumu, īpaši tehniskās lietās,” stāsta zalvēniete. “Mīklu avīzē gan visas desmit mīklas jāatmin, bet pat ar citu palīdzību man tas neizdodas. Tikai vienreiz vedekla aizsūtīja atminējumus un ieguvām veicināšanas balvu. Pašai prieks, kad mīkla atminēta.”
Bagātie un nabagie bijuši vienmēr
Monikas kundzes dzimtā vieta ir Zalves pagasts, te dzimuši arī viņas vecāki un vecvecāki. Augusi triju bērnu ģimenē, pieredzējusi dažādus laikus. “Daudz ko šobrīd mūsu vēsturē pārspīlē, kaut vai Ulmaņlaikus — ne visiem tie bija spīdoši,” atceras sirmā kundze. “Tāpat kā tagad, arī tolaik bija bagātnieki un nabagi. Maniem vecākiem piederēja zeme, saimniekojām. Paēduši bijām, bet naudas nebija. Atceros bērnību, pagastā viesojās Baloža cirks. Tik ļoti gribējās aiziet un paskatīties, bet mātei nebija naudas ko iedot. Jau maza sāku ganu gaitas, ik rītu cēlos piecos.”
13 gadu Monika Dadzīte nostrādājusi par agronomi, 17 gadu aizvadīts ekonomistes amatā. Izaudzinājusi trīs dēlus, bet viens jau smiltainē. Prieku sagādā četri mazbērni. Vai arī tagad jaunajiem noder viņas padoms? “Kur nu! Visi saimnieko pa jaunam, ko vairs mani padomi līdzēs!” bez sarūgtinājuma atzīst viņa. “Dēls dzīvo kaimiņos, labprāt viņam palīdzu — ravēju dārzu, dažreiz apkopju lopus.”
Laiku griežus pieredzējušajai sievietei visvairāk sāp, ka viena paaudze iepriekšējās darbu iemin dubļos: “Zalve pat, sevišķi bagāta nebija, bet kolhozu laikos bijām “izsitušies” — parādu nebija, cilvēkiem darbs un alga. Tagad viss izpostīts, lielu saimniecību pagastā nav, labību audzē tikai daži. Darba nav, jaunajiem nekādu iespēju. Vai vajadzēja visu tā postīt?”.
