Šogad dāvanu pirkšanā nolēmu izmantot jaunu taktiku — to iegādi sākt laikus, lai svētki atnāk bez stresa.
Šogad dāvanu pirkšanā nolēmu izmantot jaunu taktiku — to iegādi sākt laikus, lai svētki atnāk bez stresa. Vispirms sarakstīju cilvēkus, kuriem vajadzētu par sevi atgādināt. Iznāca ap trīsdesmit. Protams, šajā sarakstā neiekļāvu personas, no kurām nav paredzama ne materiāla, ne morāla atdeve.
Kādā veikalā ieraudzīju lētus šokolādes Ziemassvētku vecīšus par 10 santīmiem gabalā. Nolēmu nopirkt 30 -– tā teikt, lai ir mazs svētku simboliņš pie katras dāvanas. Nopirku arī smaržīgās sveces un aromatizētos kociņus. Naktī pēkšņi pamodos no sirdsapziņas mokām. Tā man teica: “Nu kā tu vari dāvināt šokolādi, ja nezini, kā tā garšo!”. Piecēlos un apēdu vienu vecīti, bet tas tomēr bija par mazu, lai pilnībā izjustu tā garšu. Apēdu vēl divus. Tāds specifisks aromāts šķita. Nodegustēju vēl divus. Tiešām labi. Un lēti arī. Nopriecājusies par veiksmīgo pirkumu, saldi aizmigu.
Nākamajā naktī mani atkal pamodināja sirdsapziņa: “Nu kā tu tā? Vieniem dāvināsi saldu dāvaniņu, bet citiem nē. Vēl kāds apvainosies!”. Nu ko man atlika darīt? Apēdu vēl piecus vecīšus. Tā nu vecīšu ēšana man bija kļuvusi jau par ieradumu.
Pirms trim dienām mana sirdsapziņa ierunājās jau no rīta: “Nu kā tu dāvināsi aromātisko sveci, ja nezini, vai tā smaržo? Varbūt jau ir veca un nav nekāda aromāta!” Pamēģināju. Kad puse bija izdegusi, sajutu ābolu smaržu. Šo sveci, protams, nevienam nedāvināšu, nopirkšu jaunu.
Vakar mana sirdsapziņa klusēja, bet es vienalga izmēģināju aromatizētos kociņus. Tik un tā pirms svētkiem viņa man to atgādinātu. Kociņi gan smaržoja, bet kaut kā pretīgi. Rakstīts, ka uzlabo pašsajūtu, bet man kļuva grūti elpot. Uzdāvināšu Rozālijai, lai kaifo. Tas būs mans atbildes gājiens par pērn no viņas saņemtajām nocenotajām smaržām. Es tās izmantoju mušu indēšanai. Izabella
