Dzīvi bieži vien interesantāku un krāsaināku padara iepriekš nezināmais. Taču ne vienmēr neparedzamais nes sev līdzi prieku un līksmību. Diemžēl arī neviena apdrošināšanas kompānija nespēj mūs pasargāt no dažādām neveiksmēm un sirdssāpēm. Tās atstājušas smeldzi arī Ilonas sirdī.
Skaistākais pāris
Klasesbiedrenes Ilonu uzskatīja par laimes lutekli. Klases skaistākā meitene žilbināja ne tikai ar ārieni. Viņai padevās viss — Ilona rakstīja dzejoļus, spēlēja klavieres, darbojās teātra kolektīvā, turklāt ļoti labi mācījās. Kāds tur brīnums, ka viņā ieskatījās allaž izdarīgais un piemīlīgais Jānis. Viņi bija skolas skaistākais pāris. Arī vecākiem pret bērnu draudzību nebija nekādu iebildumu. Abu ģimenēs viņus pieņēma kā pašu bērnus.
Kā pie sasistas
siles
Kad izskanēja skolas izlaiduma valsis, abi devās studēt uz Rīgu — katrs gan citā augstskolā. Ilona un Jānis īrēja vienistabas dzīvoklīti, un šķita, ka viņu laime būs mūžīga. Pāris nezināja, kas ir strīdi, greizsirdība, pārmetumi — visu izrunāja un allaž smaidīgi staigāja roku rokā. Vairākkārt bija runājuši arī par kāzām, bet, tā kā rocība nebija liela, nolēma tās atlikt uz laiku, kad paši pelnīs.
Pēc augstskolas beigšanas abi jutās kā pie sasistas siles — tādi speciālisti nekur nebija vajadzīgi. Jānis gan vienā firmiņā uz gadu dabūja darbu, bet Ilonai skolā piedāvāja tikai nepilnu slodzi, tāpēc viņa bez vilcināšanās piekrita draudzenes aicinājumam uz trim mēnešiem braukt peļņā uz Īriju. Jānis viņas lēmumu atbalstīja.
“Piedod, man
ir cita…”
Pēc astoņu gadu draudzības viņi pirmo reizi tik ilgi bija šķirti — gandrīz trīs mēnešus. Kad Ilona pārbrauca mājās, viņi nolēma, ka pēc pāris mēnešiem uz Īriju brauks abi. Draugiem sarīkoja atvadu ballīti, abi devās prom smaidīgi un laimīgi. Tā vismaz draugiem šķita. Un tad…
Kad pirmajā dienā abi bija iekārtojušies jaunajā dzīvesvietā Īrijā, Jānis vakarā teica: “Piedod, Ilona, turpmāk tu man būsi tikai draudzene, man ir cita…”. Ilona vēl līdz šim brīdim nesaprot, kā viņa pēc šiem vārdiem nenoģība. Tie sirdī it kā saplēsa kristāla trauku, kurš izšķīda tūkstoš sīkās asās lauskās. Bija sajūta, it kā Ilonai kāds uzlicis ķetnu un cenšas nosmacēt. Viņa Jānim nelūdzās, viņa neraudāja, tikai kā pārakmeņojusies skatījās tik mīļajā un tajā pašā laikā tik svešajā sejā. Visi vārdi bija kaut kur iestrēguši.
Vēlāk ar draudzeni abas sprieda, kāpēc Jānis to pateica tikai Īrijā. Acīmredzot baidījās, ka Ilona pēc šiem vārdiem varētu uz turieni neaizbraukt un Jānis ar jauno draudzeni nejustos īpaši ērti.
Naida nav
Jānis solīja nākamajā dienā braukt atpakaļ uz Latviju, taču nedabūja biļeti, tāpēc vēl nedēļu dzīvoja kopā ar Ilonu vienā istabiņā. Tas viņai bija pats grūtākais.
Ilonai ir grūti izteikt, kādas jūtas viņai tagad ir pret Jāni. Viņa zina tikai to, ka tas nav naids, jo viņas sirdī vienmēr bijusi vieta tikai mīlestībai. Un laiks kopā ar Jāni ir bijis viņas dzīves skaistākais posms. Nu jau pagājis pusgads. Ko tagad? Tagad viņa vēl arvien kā nevarīgs bērns mācās dzīvot viena. Palīdz draugi, palīdz psihoterapeits. Lai gan teic, ka zāles pret mīlestību ir cita mīlestība, Ilona pagaidām no jaunām attiecībām izvairās, jo sirds vēl tā savādi smeldz.
