Mēdz teikt, ka latvieši pēc dabas ir ļoti neatsaucīgi un īgni, nevienam neuzsmaida. Neretas sociālās aprūpes centrā man izdevās pārliecināties par pretējo. Šī centra darbinieču sirds siltums man palīdzēja uzvarēt slimību un nostāties atkal uz kājām.
Marta nogalē mani piemeklēja slimība, kura liedza pārvietoties. Pateicoties manas kaimiņienes Lūcijas Skrebeles rūpēm, kura, nojauzdama ko nelāgu, nakts vidū ienāca mani apraudzīt un piecēla mani no grīdas, kur biju nokritusi. Nokļuvu mediķu rokās un vēlāk sociālās aprūpes centrā. Arī vēlāk viņa mani apciemoja un rūpējās, lai nekā netrūktu. Lūcija nesavtīgi rūpējas par veciem cilvēkiem.
Mani sagaidīja centra darbinieces, bija saklāta ērta gulta. Tobrīd varēju tikai gulēt un, ja mani piecēla sēdus, — sēdēt. Katru mīļu brīdi centra darbinieces apraudzīja mūs un centās palīdzēt, būtībā palīdzēja man no jauna sākt staigāt. Vienmēr atbalstīja ar laipnu vārdu, vienmēr ar mīļu smaidu. Ne tikai atnākot pie manis, bet pie ikviena, kurš centrā uzturas. Tāpat man ļoti palīdzēja medmāsa A. Grietiņa.
Dzīvoju vienā istabiņā ar kādu citu neretieti, kura šeit mīt jau četrus gadus. Viņas teiktais, runājot par centra darbiniecēm, mani pārsteidza: “Šī ir mana ģimene!” Viņai, protams, ir tuvinieki Neretā, taču par savu ģimeni viņa uzskata tieši centra darbinieces.
Domāju, tas noteikti ir centra vadītājas Inas Riekstiņas nopelns, kurai izdevies izveidot tik sirsnīgu un iejūtīgu kolektīvu, no kura starot staro atsaucība un mīļums. Nekur iepriekš ne ar ko tādu nebiju sastapusies.
Pateicoties centra darbinieču rūpēm, es atguvu spēkus un mājās spēju aiziet pašas spēkiem, vien atbalstoties uz spieķīša.
Pašvaldības sociālais dienests man sameklēja aprūpētāju Birutu Grišķēnu. Arī ļoti sirsnīga sieviete, kura tagad man palīdz ikdienas gaitās.
Ar cieņu — pensionēta skolotāja Ausma Burka Neretā
