“Gadi tā steidzas, pat nepamanīju, kā esmu kļuvusi par dabīgu blondīni,” smej klintainiete Biruta Jokuma.
“Gadi tā steidzas, pat nepamanīju, kā esmu kļuvusi par dabīgu blondīni,” smej klintainiete Biruta Jokuma. Viņa pēc Lieldienām svinēs skaistus svētkus — 65. dzimšanas dienu.
Ar Birutu Jokumu tiekamies saulainā pavasara pievakarē. Lai gan jūtos nogurusi, pēc dažiem pārmītajiem teikumiem sirds salecas priekā — cik jauku cilvēku gadījies satikt! Sirsnīgā un enerģiskā kundze uzlādē ar savu gaišumu. Lai gan mati sudraboti balti un sasniegts diezgan cienījams vecums, spēja aizvien par visu priecāties ir apbrīnas vērta.
Jauniem sals neskādē
Birutas kundze dzimusi Klintainē. Pēc pamatskolas beigšanas izglītojusies Rīgā, bet tēva mājas dzimtajā pagastā nekad nav spējusi pamest. “Pilsēta man nepatīk,” atzīst Birutas kundze.
Tāpat kā dzimtajai pusei, Birutas sirds allaž piederējusi arī dejai. Savulaik dejots Tautas deju ansamblī “Daugaviņa”. Kopā ar to izbraukātas tuvas un tālas Latvijas vietas, būts koncertos arī Lietuvā. “Uz koncertiem ziemā braucām kravas mašīnā,” atceras jubilāre. “Brezents pāri, un mēs — sals vai lietus — allaž visur paspējām. Vai mums, jauniem, salti, ja sirds silta un enerģijas gana?”.
Paspēja arī ar leišu puišiem kapos pastaigāties. “Klusa vieta, un gluži romantiska pastaiga izdevās,” jaunības atmiņas pārcilā Birutas kundze. “Toreiz vēl piespraudi pazaudēju, bet kavalieri to vēlāk Pļaviņu kultūras namam atsūtīja. Tā darbiniekiem bija jāveic izmeklēšana, kurai piespraude pazudusi. Ar piebildi — redz, kā nu par jums rūpējas — dabūju savu mantu atpakaļ.”
“Tizlās meitenes!”
Spilgti atmiņā arī “Daugaviņas” mēģinājumi. “Deju “Es biju māmiņai viena pati meitiņa” mums mācīja galvenais horeogrāfs Sūna no Rīgas. Kad nespējām pa prātam nodejot, viņš sita meičām pa dibenu, komentējot: “Tizlās meitenes, nevar kājas pacilāt!”.
Biju diezgan enerģiska, parasti man lika dejot ar katru jaunu puisi, kuru vajadzēja izraustīt un iemācīt. Vienmēr prasīju — dodiet man kārtīgu vīru, kurš prastu mani dejā vadīt! Vienu deju “Ugunskurs” dejoju ar kārtīgu puisi — aizkrauklieti Kazimiru Daņiļeviču,” stāsta Birutas kundze.
Pirms pieciem gadiem “Daugaviņa” svinēja pusgadsimta jubileju, kurā piedalījās arī tās bijušie dejotāji. “Cik veci visi esam kļuvuši!” secina Birutas kundze. Dejotprieks gan nav zudis, un to seniori pierādīja, vēlreiz kopā dejojot.
Bizes piesien pie sola
Dejojot kādā koncertā Aizkrauklē, meiteni ar skaisto bizi ievērojis arī Birutas nākamais vīrs Valdis. “Puiši jau parasti “ieķērās” bizēs, nevis manī,” smej viņa. “Skolas gados matu dēļ dažādi kuriozi piedzīvoti. Manas bizes, kuras sniedzās pāri gurniem, klasesbiedri stundā piesēja pie sola. Skolotājs sauc atbildēt, bet es nevaru piecelties.” Jau sievas kārtā, Biruta garos matus nogriezusi, jo tie sākuši izkrist.
Vīrs gan drīz uzstājis, lai Biruta dejošanu pamet. “Paklausīju, ko tur daudz pretī spurosies,” bilst viņa. “Bet vēl joprojām, skatoties, kā citi dejo, sirdī raudu un dzīvoju līdzi.”
Atšķiras no citiem
“Neesmu gan pakļāvīgas dabas. Savulaik vecākiem un kultūras nama vadībai mana spītīgā rakstura dēļ daudzko nācies piedzīvot. Nekad neesmu bijusi nevienā padomju organizācijā. Kad bija jāstājas pionieros, skolotāja apelēja pie manas un vecāku sirdsapziņas. Sak’, vienīgā nav kā visi! Skolā teicu: “Es arī varu sarkanu lakatiņu ap kaklu apsiet, būšu kā pārējie! Draudēja man pat otru gadu vienā klasē atstāt, bet es nepadevos. Vecāki nespieda, ļāva pašai izvēlēties. Toreiz tā lielākoties bija mana spītība, nevis pārliecība.
Tolaik baznīcā atklāti iet nevarēja, bet es jaunībā pat iesvētīties paspēju. Mani kaunināja un kultūras namā sienasavīzē ievietoja iesvētību fotogrāfiju, lai citi redz, cik slikti rīkojos. Es tikai pasmējos, jo man ne no kā bail nebija.”
Bez piena nevar
Tagad Birutas kundzes lielākais prieks ir dēls Andis un trīs mazbērni. Jaunākajam — Aivim — nupat palika pusgadiņš. Vecākais mācās Rīgā, dēla ģimene dzīvo Pļaviņās. Vecmāmiņas mājās mazbērniem patīk, un te viņi ir bieži viesi.
Ziemā mazbērnus silda Birutas kundzes adītās zeķes, kaut tagad adīt kļūst grūtāk — gurst rokas. Vēl jau arī saimniecības darbi darāmi, trīs gotiņas apkopjamas. Palīgs darbos ir arī vīrs Valdis, viņš strādā Pļaviņu komunālo un sadzīves pakalpojumu uzņēmumā. “Iesākts un jāsaimnieko,” bilst saimniece. “Man ļoti garšo piens, tādēļ gotiņas jātur.”
