Šķiet neticami, ka Ingrīda Semjonova, kura janvāra sākumā svinēs piecdesmit gadu jubileju, ir vecmāmiņa. Viņa ir jauna, starojoša, smaidīga un darbīga. Grūti iedomāties, ka viņas saulaino omu kādreiz var aptumšot arī “negaisa mākoņi”. Taurkalniete arī apstiprina, ka ilgi dusmoties nespēj un, lai gan raksturā spītīga, tomēr, apzinoties savu vainu, roku izlīgumam sniegs pirmā.
Kopā kopš 7. klases
Siltā, omulīgā virtuve, kurā saimnieko Ingrīda Semjonova, ir violetos toņos. Violetā ir viena no viņas mīļākajām krāsām. Šo toni krāsu zinātne skaidro kā enerģijas, izturības, miera, atbildības un harmonijas apliecinātāju. Mēs apsēžamies pie galda, un Ingrīda glītās māla krūzītēs pagatavo kafiju. Izrādās, šī servīze viņai dāvināta kāzās — 1983. gadā. Ar baltu skaudību Semjonovu pāri var uzlūkot daudzi — Ingrīda ir viens no retajiem cilvēkiem, kura visu mūžu ir kopā ar savu pirmo un vienīgo mīlestību. “Ar Alekseju sākām draudzēties, kad mācījāmies 7. klasē,” stāsta jubilāre. “Simpātijas bija abpusējas, un draudzība pārauga nopietnās jūtās, kam apliecinājums bija kāzas 1983. gadā. Tolaik bija ierasts precēties jauniem, drīz pēc izlaiduma kāzas svinēja daudzi. Manuprāt, tas it nemaz nebija slikti.”
Patīk būt mājās
Alekseja dienesta laikā Ukrainā katrs sakrāja kaudzīti vēstuļu, ko glabā vēl tagad. Kamēr vīrs dienēja, Ingrīda izmantoja skolas studentu celtnieku vienībai piedāvāto iespēju un devās uz Kabardu — Balkāriju, kur divus mēnešus nostrādāja fabrikā. “Ilgi nevarēju izlemt, braukt vai nē, biedēja jaunais, svešais, tālais, nepazīstamais, bet kursabiedrenes pārliecināja,” atceras Ingrīda. “Tas arī izrādījās mans vienīgais tālākais ceļojums. Esmu māju cilvēks, man patīk būt mājās. Tā iznācis, ka arī abas meitas dzīvo tepat Taurkalnē, visi esam līdzās, un tas ir ļoti svarīgi.” Semjonovi viens otru atbalsta, kā spēj: ar grozu kartupeļu, salātu burciņām, pieskatot mazbērnus vai labiem vārdiem grūtākā brīdī.
Reiz bija viss
Ingrīda dzimusi Kandavā, bet kopš sešu gadu vecuma viņa ir Taurkalnes meitene. Jubilāre šo vietu, kas tagad garāmbraucējam šķiet nomaļa un pamirusi, atceras pavisam citādu. “Divi veikali, kokapstrādes cehs, kur cilvēki strādāja trijās maiņās, pasts, medpunkts, dzelzceļa stacija, klubs, kurā ik nedēļu notika ballītes un rādīja kino, bērnudārzs, bibliotēka, pat divas pirmās klasītes te bija,” stāsta taurkalniete. “Tagad no tā visa palikusi tikai bibliotēka, medpunkts un viens veikals.” Dzelzceļa stacijas ēka nu klusa un tukša, bet kādreiz no Taurkalnes varēja aizbraukt uz Jēkabpili un Jelgavu. Ingrīda atminas agros rītus, kad Taurkalnes stacijā gaidīja vilcienu uz Jelgavu, no turienes pēc tam devās uz Rīgu, kur Vieglās rūpniecības tehnikumā apguva šuvējas tehnoloģes profesiju. Pēc vidusskolas absolvēšanas meitenei gan uzreiz nebija skaidrs, kur mācīties tālāk, taču, klases audzinātājas mudināta, devās apgūt to, kas pašai gan padevās, gan patika, — šūšanu.
Seriāliem nav laika
“Pāris gadu pastrādāju profesijā, arī vēlāk mazliet šuvu, bet tagad man tam nav laika,” noteic Ingrīda. “Esmu strādājusi arī par auklīti un pavāri, vairākus gadus piepelnījos, uzkopjot mednieku māju, kā bezdarbniecei bija iespēja mācīties dažādos kursos, papildināju zināšanas grāmatvedībā un projektu vadībā. Nu jau vairākus gadus esmu mājsaimniece, un, ziniet, skatīties seriālus tiešām nav laika.”
Jubilāre atklāj, ka sava māja bijis Semjonovu ģimenes sapnis un tā tapusi aptuveni piecpadsmit gadu laikā. Iekšdarbi ēkā pilnībā nav pabeigti, tomēr jau gadu Ingrīda kopā ar vīru tajā dzīvo. Ingrīdas valstībā valda perfekta kārtība, katra lieta ir savā vietā.
“Man patīk kārtība,” pasmaida taurkalniete. “Neko citu nespēju padarīt, kamēr istabas nav sakārtotas. Vispirms jābūt sakārtotai videi, un tikai pēc tam varu pievērsties kam citam, kaut vai ēdiena gatavošanai.”
Dāvana — kamīns
Ingrīdai gadu skaits pasē aizskrējis tālu priekšā, sirds netiek līdzi, tā jūtas tikai ceturtdaļgadsimtu veca. Jubilāres aizrautīgie smiekli un dzirkstošais smaids neļauj pat nojaust, ka viņa tūlīt pēc Jaunā gada svinēs piecdesmit gadu jubileju. Apliecinājums tam, ka laiks tomēr rit uz priekšu, ir mazbērni Deivids un Marks. “Nebija viegli pierast pie vārda “ome”,” smej Ingrīda. “Bet vispār es esmu modernā vecmāmiņa bez lakata un brillēm. Es neadu un vēl ilgi domāju to nedarīt. Visam savs laiks.”
Ingrīda teic, ka jubileja ir ļoti neizdevīgā laikā, to vienmēr iznāk nosvinēt reizē ar gadumiju. Īstajā datumā jubilāri ar kādu jauku dāvaniņu — braucienu uz koncertu, teātri vai boulinga zāli — iepriecina meitas. Šogad oriģinālu dāvanu — kamīnu — Ingrīdai nolēma sagādāt radi, un tas jau lēnām top. Meitu mudināti, Semjonovi radu un draugu lokā janvāra pirmajās dienās nosvinēs savus kopīgos simts gadus. “Aleksejs ir trīs mēnešus vecāks, viņam dzimšanas diena ir septembra beigās,” stāsta Ingrīda. “Šī būs pirmā reize, kad jubileju svinēsim kopā. Simts gadu — tas taču nav maz, vai ne?”
