Tuvojoties skolas laikam, daudzu vecāku prātus nodarbina jautājums, kādā sportaveidā virzīt savu bērnu, kādiem treniņiem pieteikt, kas viņam un veselībai būtu vislabākais. Fiziskās veselības, sporta medicīnas un rehabilitācijas centra “Sporta laboratorija” sporta ārste Sandra Rozen-
štoka atzīst, ka jebkura aktivitāte un nodarbe bērna veselībai nāk tikai par labu. “Arī tik šķietami bīstamam sportaveidam kā bokss vai regbijs nav ne vainas, ja tiek pareizi izprasta tā filozofija un stingri ņemti vērā trenera norādījumi,” viņa piebilst.
S. Rozenštoka ir arī sporta ārste un konsultante Latvijas Basketbola savienībā, konsultē un ārstē dažādu veidu sportistus — iesācējus un profesionāļus. Ārste iesaka vecākiem rūpīgi apsvērt, kāds sportaveids būtu piemērotākais bērnam, kas viņam pašam patīk. Atzīstami ir komandu sportaveidi, jo bērni iemācās sadarboties, rēķināties citam ar citu, tikt galā ar pienākumiem, disciplīnu, taču citiem bērniem daudz piemērotāki būs individuālie sportaveidi, kur nav jādzenas pakaļ pārējiem komandas biedriem, tādējādi neradot bīstamību iedzīvoties trau-
mās, bet var trenēties un darboties savu spēju robežās.
Kļūdas var maksāt
veselību
Sporta ārste atgādina, ka treniņiem jābūt sabalansētiem. Visu veidu treniņprogrammā noteikti jāiekļauj arī vispārējās sagatavotības treniņi — krosi, stiepšanās vingrojumi, palēcieni. “Svarīgi, lai tam, ko spēj izdarīt muskuļi, arī sirds un elpošana tiktu līdzi. Lai viss ķermenis attīstītos līdzvērtīgi. Pilnvērtīgi treniņi ir tikai tad, ja tiek veikti spēka, kardio un aerobie vingrojumi,” uzsver S. Rozenštoka.
Veicot kompleksos slodzes testus, ārstei bieži nākas secināt, ka jau agrā vecumā bērni ir mērķtiecīgi trenēti savā sportaveidā, bet viņu sirsniņa krietni atpaliek no muskuļiem un nav tik labi trenēta. Sirdi trenē vienmērīgi zemas slodzes. “Trenerim ir jāskaidro bērniem, ka zemā tempa krosi, kas attīsta sirdi, ir nepieciešami tikpat daudz, cik bumbas spēlēšana,” piebilst speciāliste.
Pārāk liela pārslodze sportā
Biežākās kļūdas ir agrīna pārslodze — bērns izsīkst psiholoģiski, jo viņam ir skola, treniņi, mājas darbi, kas, protams, ietekmē veselību. Tāpat fiziskā pārslodze. “16 gadu vecām Latvijas basketbola izlases meitenēm katrai trešajai ir operēti ceļi, kas visbiežāk ir saistīts ar mērķtiecīgiem treniņiem,” secina ārste. Sportistiem ir ļoti liels traumu risks, ja nav vienādi attīstītas visas muskuļu grupas — viņa turpina: “Gandrīz visos sportaveidos dominē ātrums, strauja kustību maiņa, tādēļ kājām jābūt ļoti pielāgotām. Vairāk laika jāveltī veiklības treniņiem, piemēram, lēcieniem pāri barjerām dažādos veidos, līdzsvara vingrinājumiem, kas ir viens no sporta traumu profilakses līdzekļiem, lokanībai. Fiziskās īpašības mums ir sešas — spēks, ātrums, lokanība, kustību koordinācija, veiklība un izturība. Bieži vien ātrums tiek attīstīts, bet spēks un veiklība paliek novārtā.”
Basketbolā biežākās ir potīšu traumas — sastiepumi, mežģījumi, kas jau ir saites plīsums un smagāka pakāpe. Bieži cieš roku pirksti un ceļgali. Basketbols, arī volejbols, veicina cilvēkam izaugt garākam. Sportaveidā dominē ātrums, tas ir kontakta sportaveids, kas nosaka iespējamās traumas, piemēram, cīņā zem groza bieži cieš potītes, tāpēc ir svarīga gan potīšu, gan ceļu stabilitāte. Jaunie sporta apavi ne vienmēr ir labi, jo tiek ražoti ar neslīdošu zoli, bet celim un krusteniskajām saitēm tas ir viens no traumas cēloņiem — bremzējot pēda apstājas, bet ķermenis ar svaru turpina kustību, un krusteniskā saite ir pušu. Novērst traumas palīdz stiepšanās vingrinājumi.
Hokejs ir izteikti asimetrisks sportaveids, jo nūja tiek turēta uz vienu pusi — tas var veicināt asimetrisku stāju. Tiem, kas sāk nodarboties ar šo sportaveidu, problēmas rada pēdas muskuļu pārslodze, jo slidot ir jāpierod — var sāpēt pēdas un apakšstilba priekš-
puse. Tāpēc slodzi vēlams nedaudz samazināt — kārtīgi stiept muskuļus, tos atslābināt. Hokejā neiztikt arī bez traumām, ko izraisa sitieni ar nūju, ripu. Pieaugušo hokejā triecieni bortā var radīt smadzeņu satricinājumu, lūzumus, ribu sasitumus.
Futbols tiek uzskatīts par vienu no traumatiskākajiem no ierastajiem sportaveidiem, jo notiek nemitīgs kontakts ar pretinieku. Futbolistiem cieš kājas — ceļi, potītes, bieži vien slapja zāle, kurā slīd kājas, augsti lēcieni var izprovocēt muguras traumas. Futbolistiem ir ļoti svarīgi, lai būtu ceļgalu stabilitāte starp ārējo un iekšējo pusi. Bieži gadās potīšu mežģījumi, bet, tā kā futbolistiem ir labi nostiprinātas saites, tad biežāk neiztur kauls un ir lūzumi. Spēle ar galvu ne tik daudz apdraud galvu kā kaklu, tāpēc kakla muskuļiem ir jābūt labi nostiprinātiem.
Volejbolā visbiežāk traumēti tiek pirksti un pleci. Izteiktas ir pleca traumas, mežģījumi, un, ja tas notiek atkārtoti, jāņem vērā, ka būs nepieciešama operācija. Bieži volejbolisti sastiepj pleca saites, tāpēc ir svarīgi, lai akūta trauma nekļūst par hronisku. Akūtas sāpes pieļaujamas līdz desmit dienām, bet, ja tās nepāriet, jākonsultējas ar ārstu. Volejbolā bieži ir arī kritieni, kas var izraisīt ceļgalu un potīšu traumas.
Teniss ir asimetrisks sportaveids, tāpēc jāraugās, vai asimetrija bērnam nav izveidojusies jau pirms spēlēšanas. Otra ķermeņa puse jātrenē līdzi. Šī sportaveida pārstāvjiem hroniska traumatiska slimība ir “tenisista elkonis” — kad muskulis ir pārtrenēts, iekaist tā stiprināšanās vieta pie elkoņa locītavas. Roku nevar iztaisnot, jo muskuļi ir pārtrenēti un stiepšanās vingrinājumi bijuši nepietiekami.
Cīņas sportaveidos visbiežāk tiek gūtas pirkstu traumas, sportisti ir ciešā kontaktā, tāpēc cieš arī āda, kas parasti tiek pārplēsta. Cīņas karstumā traumētas tiek potītes, Ahileja cīpsla. Krist sportisti iemācās un prot labi grupēties — daļu muskuļu sasprindzina, daļu atslābina, lai negūtu traumas, lai gan no malas šķiet, ka tas ir ļoti traumatisks sportaveids. Profesionālajā boksā nereti ir smadzeņu satricinājumi, un, ja tie dzīves laikā bijuši vairāki, mūža nogalē var būt smadzeņu problēmas, atmiņas traucējumi. Boksā ir arī lielāks risks gūt sejas un krūškurvja traumas. Meitenēm ieteicams labi padomāt, pirms izvēlēties trenēties boksā.
Vieglatlētikā ir dažādi veidi. Skriešanā vairāk tiek noslogota kāju muskulatūra, mešanā — rokas un pleci. Bieži tiek pārslogots un sāp tā saucamais “skrējēju celis”, kā arī atspēriena laikā tiek pārslogotas Ahileja saites, nereti tās tiek sarautas. Skriešana labi attīsta augšstilba priekšējo muskuli, bet ciskas iekšējie un ārējie muskuļi ir daudz vājāki, līdz ar to celis nav tik stabils, kas var radīt traumu. Nereti traumas rodas aiz noguruma. Mešanas veidos vairāk nodarbināti ir pleci un mugura. Sportisti daudz agrāk sāk strādāt ar lieliem svariem, līdz ar to tas dažkārt nav tik labi mugurai. Šķēpa mešana ir asimetrisks sportaveids, tāpēc jānoslogo arī otra ķermeņa puse. Mešanas veidos svarīga ir lokanība, lai iespējams veikt maksimālo vēzienu vai grūdienu. Lai cik trenēts muskulis, jebkurā sportaveidā ir būtiski rokas un kājas iztaisnot līdz galam, ko bieži nevar izdarīt kultūristi.
Riteņbraukšana ir veselīgs sportaveids, bet lielai daļai bērnu grupu treniņi ir par intensīvu, kas neļauj pietiekami attīstīties sirdij. Riteņbraukšanā raksturīga ir noliekšanās uz priekšu — ķermeņa augšdaļa maz noslogota, tāpēc tā jāvingrina cita veida treniņos. Lai negūtu kakla traumas, jānostiprina kakla daļas muskuļi. Biežākās traumas — nobrāzumi, lūzumi.
Peldēšana ir noderīgs sportaveids, bet nedrīkst aizmirst arī par vienmērīgu peldēšanu. Tikpat nepieciešami ir “sausie” treniņi, jo ūdens atvieglo ķermeņa svaru un sirds tik intensīvi nestrādā. Peldētājiem parasti ir ļoti laba veselība.
Airēšanā tiek intensīvi iesaistīti muguras un vēdera preses muskuļi, līdz ar to nereti rodas muguras muskuļu pārslodze, un mugura sāp. Airētājiem dažkārt ir paaugstināts asinsspiediens. Iemesls varētu būt nepareiza elpošana, tāpēc jāpadomā, vai uz slodzi tiek veikta izelpa. Asinsspiediens parāda, ar kādu spēku sirds sūknē asinis. Ja slodzes laikā aiztur elpu, sirds tiek saspiesta, un tai vēl jāsūknē asinis — tas paaugstina asinsspiedienu. Tāpēc airētājiem asinsspiediens jākontrolē regulāri.
Tehniskie sportaveidi. BMX ļoti svarīgi ir veiklības treniņi un sportista vispārējā fiziskā sagatavotība. Darbojoties trasē, viņam vajadzētu domāt tikai par tehniskām lietām — līdzsvaru, koordināciju, lai nebūtu aizelsies. Arī noguris trasē nedrīkst doties — tas veicina traumatismu. Ja bērnam ir temperatūra vai viņš tikko bijis slims, treniņu vajag izlaist.
Ziemas sportaveidi. Amatieru sportā vidēja stipruma traumas visbiežāk gūst ziemā, kad cilvēki masveidā nodarbojas ar kalnu slēpošanu un ļoti bieži atbrauc mājās ar sarautām ceļu locītavu saitēm, smagiem lūzumiem. Arī pārējās ekstrēmās nodarbes — snovbords, skeitbords — ir traumatiskas.
