Pēdējais studiju gads, diploms, un tad Iritas dzīvē atkal viens posms būs noslēdzies. Irita Savčenko no Aizkraukles pagasta savu nākotni saista ar dzimto pusi. “Te man ir viss dzīvē svarīgākais — ģimene, deju kolektīvs un draugi,” saka aizkraukliete. Latvijas Universitātē viņa studē grāmatvedību un pēc augstskolas absolvēšanas darbu meklēs tepat.
Uz sarunu Irita atnāk sagatavojusies — viņai līdzi ir fotoalbums un kladīte, kurā kārtīgi pierakstīti visi deju kolektīva koncerti, nometnes, braucieni.
Jau kopš agras bērnības Irita labi “sapratusies” ar cipariem — vēl pavisam maza būdama, labprāt rēķināja un skaitļoja. Ģimenē, skolā un draugu lokā visi aprada ar domu, ka Irita noteikti būs grāmatvede. Patlaban jauniete ir trešā kursa studente, un šogad tuvākais mērķis ir veiksmīgi pabeigt augstskolu.
Bija negaidīti
viegli
— Vai, sākot studijas, mācību procesā vai sadzīvē bija kas negaidīts?
— Nebiju iedomājusies, ka būs tik viegli. Vidusskolā bija liela slodze — astoņos devos uz skolu, piecos vakarā mājās, mācījos arī mūzikas skolā. Augstskolā, piemēram, šogad lekcijas ir tikai dažas dienas nedēļā, pārējā laikā jāstudē patstāvīgi. Vēl viens patīkams pārsteigums bija informātika, izrādījās, ka manas zināšanas, ko guvu ģimnāzijā, ir ļoti labā līmenī, biju zinošāka par kursabiedriem, un augstskolā šis priekšmets man nesagādāja nekādas problēmas.
— Vai esi domājusi, ko vēlies darīt pēc augstskolas absolvēšanas? Varbūt papildināsi zināšanas vēl kaut kur?
— Pašlaik vairāk koncentrējos studiju beigšanai, iespējams, vēl kaut ko mācīšos, tomēr pēc diploma saņemšanas vēlos atrast darbu savā specialitātē Aizkrauklē vai tuvējā apkārtnē. Skolā mums, grāmatvežiem, māca, ka mēs taču esam ekonomisti un jaunas darbavietas, uzņēmumi ir jārada mums. Šobrīd vēl nezinu, ko varētu piedāvāt Aizkrauklē. Protams, ideāli būtu, ja varētu atvērt kādu ražotni, taču diemžēl citās valstīs ražot ir lētāk nekā Latvijā.
— Rīga nevilina?
— Nav tā, ka Rīga man nepatiktu, tomēr savu nākotni saistu ar Aizkraukli. Te ir mana ģimene, deju kolektīvs, protams, draugi. Gribu dzīvot un strādāt šeit. Rīgā gan ir citas priekšrocības, kaut vai teātri, ko labprāt apmeklēju. Manējais ir Dailes teātris, dažreiz pat nav svarīgi, kāda izrāde. Ja ir talantīgi aktieri, jebkuru lomu viņi spēj nospēlēt tā, ka skatītājiem aizraujas elpa.
Neticamas bizes
— Kā sāki dejot?
— Man bija trīsarpus gadiņi. Mamma kultūras namā ieraudzīja sludinājumu par audzēkņu uzņemšanu deju kolektīvā. Varēja pieteikt bērnus no četru gadu vecuma, tomēr pēc pirmā mēģinājuma mani pieņēma. Kopš sāku studēt, piektdienās pārbraucu mājās, pārģērbjos un prom uz mēģinājumu. Mūsu kolektīvā daudzi tā dara. It kā jau ir iespēja atrast kolektīvu Rīgā, taču tas nav tas. Mūsu vadītāja Una (Stakle — aut.) man ir kā otra mamma.
— Teici, ka mācījies arī mūzikas skolā.
— Kad bija jāizvēlas, kādu instrumentu apgūt, bija divas iespējas — akordeons vai flauta, izvēlējos pirmo. Bieži jau neiznāk to spēlēt, piemēram, aizvadītajā vasarā draudzenes radu jubilejā spēlējām duetā. Tas bija jauks sveiciens, mēs muzicējām, viesi dziedāja.
— Kādi ir ieguvumi, dejojot kolektīvā?
— Draugi, ceļojumi, Deju svētkos kopības izjūta ir fantastiska, ballēs var labāk dejot. Uzlabojas stāja, ir fiziskās aktivitātes, pierodi būt uz skatuves. Kopā ar Pļaviņu deju kolektīvu “Daugaviņa” ik vasaru rīkojam nometni, katru gadu tā ir citā vietā. Pagājušajā gadā bijām Mežezerā, aizpērn — Kurmenē, parasti ir jautras atrakcijas, atjautības spēles, dejas un daudz citu interesantu lietu. Vēl kopā ar dejotājiem kāzās ejam čigānos. Tas ir ļoti interesants pasākums, sapošamies, saģērbjamies, gatavojam atrakcijas, uzdevumus, taisām vārtus. Atceros savu pirmo ārzemju braucienu kopā ar “Pēdu” 1998. gadā. Bijām Ungārijā, un man toreiz vēl bija gari mati, saulē izbalējuši gaiši, lokaini. Daudzi nāca klāt, pētīja bizes, lai pārliecinātos, vai ir īstas, cienāja ar konfektēm. Koncertos ārpus Latvijas liels ieguvums ir satikt jauniešus no citām valstīm, uz kurām varbūt nekad neaizbraukšu. Tā ir laba iespēja iepazīt citas kultūras.
Topā burkānu
torte
— Vai atliek kāds brīvāks brīdis citām nodarbēm?
— Tamborēšana un adīšana palīdz relaksēties. Es tamborēju čības, esmu uzdāvinājusi jau kādu septiņdesmit pāru. Man ir daudz mazu draudzenīšu, kuras arī dejo, viņām adu getras dejošanai. Piedalos “Staburaga” rīkotajās viktorīnās, tajās man veicas. Patīk gatavot, tikai pati sev to daru ļoti reti, nav motivācijas. Man patīk izmēģināt kaut ko jaunu, gan receptes, gan eksotiskos augļus. Mūsu ģimenes “firmas” ēdiens, kura galvenā gatavotāja ir mamma, ir burkānu torte. Varbūt nosaukums “burkānu torte” nav īpaši vilinošs, bet tā ir ļoti garšīga.
— Un kā ar aktīvo atpūtu?
— Vasaras sākumā jau gadus trīs kopā ar paziņām un draugiem dodamies laivu braucienā. Tas ir divu dienu izbraukums, ar nakšņošanu teltī, ugunskuru. Tā ir iespēja pilnībā aizmirst ikdienas steigu, pienākumus un ļauj maksimāli relaksēties. Pavasarī noteikti braukšu atkal.
