Svetlana Smilga jau vairākus gadus Pļaviņu novada kultūras centrā vada lietišķās mākslas pulciņu “Skanstupe”. Viņas enerģija saskan ar pieredzējušo rokdarbnieču rāmumu. Svetlana atzīst, ka šis darbs ir viņas vaļasprieks. Pirms Ziemassvētkiem Svetlana ar saviem rokdarbiem pārsteidza Pļaviņu bērnu bibliotēkas apmeklētājus. Viņas un citu pulciņa rokdarbnieču tamborētie eņģelīši, zvaniņi un citi rotājumi izdaiļo lasītavas eglīti, bet zem tās satupuši rūķi.
Ķēriens laikam bija
— Kā rodas ieceres jauniem darbiem?
— Man visi darbi ir periodiski. Vienu gadu es ļoti daudz adīju un tamborēju somas. Tad aizrāvos ar pērļošanu, vēlāk bija kas cits. Šogad sāku darināt dažādus nelielus rotājumus, ko var iekārt eglītē, — zvaniņus, sniegpārsliņas. Tā arī radās izstāde bērnu bibliotēkā. Viss, ko gatavoju, ir iedvesmas rezultāts, iepriekš neko neplānoju. Tāpēc nevaru savus darbus veidot lielākā skaitā, un arī tirgotāja es neesmu. Neprotu. Ja kādam patīk tas, ko daru, vai kāds ko īpaši pasūta, tad jā, bet strādāt ar domu, lai pārdotu, man vienkārši neiznāk.
— Rokdarbi jums patika jau bērnībā?
— Īpaši agri ar tiem neesmu aizrāvusies. Tomēr laikam ķēriens uz rokdarbiem man bija. Šī prasme noteikti nāk arī no ģimenes, lai gan savulaik to tā neizjutu. Toreiz dzīvojām laukos, mātei vajadzēja daudz strādāt, un rokdarbiem neatlika laika. Tomēr viņa prata adīt skaistus cimdus un interesantus rakstus tiem sameklēja žurnālos. Mums mājās bija arī pašdarinātas segas un galdauti. Es bērnībā vienmēr domāju: cik tas ir skaisti, kā var izveidot tādus dīvānu pārklājus! Mani tas sajūsmināja. Bērnībā stelles arī daudzkārt redzēju, lai gan toreiz ar tām netiku strādājusi. Vēlēšanās uzzināt ko vairāk par rokdarbiem un pamēģināt pašai man radās skolas laikā. Mājturības skolotāja iemācīja aust vienkāršas jostiņas. Tagad gan šo prasmi esmu aizmirsusi.
— Esat mācījusies šajā jomā?
— Viss apgūts pašmācībā, nekur to speciāli neesmu mācījusies. 90. gados neko nevarēja nopirkt, taču gribējās valkāt interesantāku apģērbu nekā citiem. Tāpēc daudz šuvu, ko pati vien esmu iemācījusies. Bija laiks, kad valkāju tikai pašdarinātu apģērbu. Vēlāk ar saviem rokdarbiem varēju apdāvināt arī radus un draugus.
No grāmatām vien nevar
— Kas mudina sievietes pievērsties rokdarbiem? Šodien taču vieglāk un dažkārt lētāk nopirkt gatavas lietas.
— Katrai droši vien ir savs iemesls — vēlme darboties, veidot pašai kaut ko skaistu un atšķirīgu. Man tas ir gan vaļasprieks, gan darbs. Turklāt šobrīd arī vienīgais. Kamēr protu un varu, daru.
— Kad tad piesēdāties pie stellēm?
— Tas bija samērā nesen — 2002. gadā. Tā iegadījās, ka bija brīvāks laiks, un es aušanu nolēmu apgūt pamatīgāk. Aizgāju uz Pļaviņu kultūras namu, kur darbojās lietišķās mākslas pulciņš. Kaut ko šajā jomā zināju, bet pilnībā nepratu. Visu nevar iemācīties tikai no grāmatām, īpaši rokdarbos. Svarīgi, ka cits var parādīt un pastāstīt, kā darīt dažas lietas — izprast auduma tehnisko zīmējumu, pareizi izrēķināt diegu daudzumu un sakārtot stelles darbam.
— Kā veicās aušana?
— Iesēdos stellēs un sāku strādāt! Visu var panākt tikai ar pamatīgu darbu. Sākumā man bija daudz jautājumu un bez savām pulciņa audējām grūti bija iztikt. Viņas ļoti daudz palīdzēja un iemācīja izprast šo mākslu. Par to paldies saku Dzidrai Bērziņai, Gaidai Kuprovskai un Rutai Zvirgzdiņai. Pirmo segu audu tā dēvētajā neīstajā persiešu tehnikā. Tā vēl tagad mājās saglabājusies. Arī tagad uz pulciņu atnāk sievas un teic, ka neko neprot, bet, kad sāk darīt, tā lieta aiziet. Galvenais, lai būtu vēlēšanās apgūt kādu no rokdarbu tehnikām.
Mācās viena no otras
— Pulciņa pieredzējušo rokdarbnieču vidū jūs savulaik bijāt gados visjaunākā. Turklāt drīz vien kļuvāt par vadītāju.
— Šo pienākumu pārņēmu no Rutas Zvirgzdiņas. Pirms tam divus gadus tur jau darbojos, un darbs bija zināms. Vadīt pulciņu nenozīmē, ka es te tikai visus mācu vai izrīkoju un pārējie dara. Visu veicam kopīgi, un citādi nevar būt. Protams, bez izglītības nevar. Pabeidzu tautas lietišķās mākslas studiju vadītāju divgadīgos kursus, apguvu arī skolotāja pamatizglītības programmu.
— Cik liela saime ir jūsu pulciņā?
— Esam apmēram ducis dalībnieču. Kāda atnāk, cita aiziet. Ir sievietes, kuras vairāk darbojas mājās, jo uz kultūras namu grūti izstaigāt. Tām, kuras strādā, arī sarežģītāk tikt uz šejieni. Kad kura var, tad atnāk. Sākoties jaunajai sezonai, pirmajā nodarbībā aicinu piedalīties visus, kam tas interesē. Tā mēs sadarbojamies, jo cita no citas var daudz ko iemācīties, dalīties pieredzē. Un jāmācās ir visu laiku. Darbojamies Nemateriālā kultūras mantojuma aģentūras lietišķās mākslas nodaļas paspārnē. Mums notiek semināri un izstādes. Tās rīkojam arī pēc pašu iniciatīvas un mūsu kultūras nama darbinieču aicinātas. Laba sadarbība izveidojusies ar Krustpils un Siguldas Tautas lietišķās mākslas studijām. Viesojamies pie viņiem un kopīgi piedalāmies izstādēs. Interesanti parādīt savus darbus un apskatīt citu veikumu, jo katrā novadā atšķiras gan raksti, gan krāsas.
Atļauts viss
— Ir bijis tā, ka darbs aizrauj un grūti to nolikt malā?
— Protams, bet ne vienmēr to var atļauties. Viss jādara ar prātu. Tā kā stelles uz mājām paņemt nevaru, aužu tikai pulciņā, un gribot negribot ir jāpārtrauc. Mājās es kaut ko adu vai tamborēju. Laiku prasa arī pulciņa vadīšana.
— Kā uz jūsu darbošanos raugās mājinieki?
— Vīrs mani vienmēr ir atbalstījis. Šajā ziņā man viss ir atļauts. Viņš arī nāk palīgā, ja stellēm kaut kas salūzis, vai jāpaveic smagāki darbi. Dēlus rokdarbi, protams, neaizrauj, bet dažkārt viņi ar interesi paskatās, ko māte dara. Tā sagadījies, ka mājās man ir tikai vīrieši, pat kaķis ir “puika”.
— Vai pievēršat uzmanību, kāds interesants apģērbs vai tā akcents ir citiem?
— Vienmēr! Es allaž saku, ka idejas var rast no nekā. Ir reizes, kad eju pa ielu un kaut ko interesantu ieraugu. Tad noteikti mēģinu to atcerēties. Smejos, ka šajā ziņā esmu kā vārna, kura nevar laist garām nevienu spožu lietu. Reiz bijām leļļu muzejā. Tur nevar fotografēt, tāpēc es visu redzēto steigšus pierakstīju.
— Vai pati sev arī kaut ko adāt vai tamborējat?
— Šajā ziņā man ir kā tajā teicienā par kurpnieku un kurpēm… Lai gan tik slikti jau nav, kaut ko izgatavoju arī pati sev.
Rāda kino un ada
— Jūsu profesija nekādi nav saistīta ar rokdarbiem, bet ar kino. Kāpēc tāda izvēle?
— Man ir kinomehāniķes diploms. Profesijas izvēle bija nejauša. Ieinteresēja sludinājums avīzē. Iepriekš par tādu profesiju nemaz nedomāju. Pabeidzu Rīgas 3. tehnisko skolu, un mācības bija jaukas. Tolaik daudz apmeklējām kino un teātrus, izstaigājām Rīgas kinostudijas plašās telpas, tikāmies ar aktieriem.
— Izdevās pastrādāt savā profesijā?
— Pēc skolas beigšanas atgriezos dzimtajā pusē un strādāju Ludzas kinoteātrī. Rādīju kino, bet rokās bija adāmadatas. Paraugos ekrānā — viss kārtībā un adu tālāk. Kad padomjlaika kinoteātru sistēmu likvidēja, šo darbu zaudēju.
— Atceros, savulaik kinoseansa laikā nereti pazuda gan attēls, gan skaņa…
— Kā nu bez tā! Ko var gaidīt, ja atved zemas kategorijas filmas. Neatceros vairs filmas nosaukumu, bet interesanta tā nebija. Sāku rādīt filmu — ekrānā attēls ir, skaņa arī, un es tikai pēc krietna brīža pamanu, ka iekārta lenti pārgriež uz pusēm! Par to man varēja būt nepatikšanas, bet viss beidzās labi. Laikam nekāda vērtīgā tā filma nebija. Kinofilmu tajā laikā redzēts daudz. Daža tik aizkustinoša, ka bija jāsmejas vai jāraud katru reizi.
— Vai pēdējos gados esat bijusi kinoteātrī?
— Nē. Pēdējo reizi kinoteātrī Rīgā biju pirms kādiem desmit gadiem, kad tur vēl draudzene strādāja. Vīrs gan nesen bija un atzina, ka tas ir šausmīgi. No mums savulaik prasīja pamatīgu kvalitāti, zinām, kā visam jābūt. Man nav arī pieņemami, ja filmas laikā kāds sēž blakus, ēd un čaukstina papīrus. Mājās vīrs ir visu nodrošinājis, lai varam skatīties kvalitatīvas filmas.
— Vai arī vīrs Andrejs apguva to pašu profesiju?
— Mācību laikā arī iepazināmies. Pēc skolas beigšanas viņš atgriezās Pļaviņās, bet es Ludzā. Arī viņš vairs nestrādā ar kino saistītā jomā, bet iegūtās zināšanas noder tagadējā darbā. Iznācis tā, ka ar Andreju mums ir kopīgas intereses, un tas ir ļoti labi. Abiem patīk fotografēt, bet viņš ar to nodarbojas nopietnāk. Mani interesē daudz kas, bet esmu sapratusi, ka visu pagūt nevar, tāpēc mācos mazāk svarīgās lietas atlikt malā vai nemaz neķerties tām klāt. Uzskatu, ka ikvienam darbam pienāk savs laiks.
