Kā tuvojas 8. marts, tā mūsu mājā skandāls. Indriķis vēl arvien nevar samierināties, ka šis datums ir atzīmējamā diena. Kas var būt vēl vienkāršāk, kā pienācīgi novērtēt sievieti? Es taču neprasu, lai man dāvina savrupmāju ar baseinu. Ir jau arī tādas sievietes. Viņam tik jāuzdāvina man vairāk ziedu, nekā parasti svētkos saņem Rozālija. Un vēl jāsagādā romantiskas vakariņas. Nesen lasīju, kā sabiedrībā zināmi kungi vērtē Latvijas sievietes. Piemēram, kāds fotogrāfs saka: “Ar katru skatienu viņa man iemāca vairāk uzmanības pievērst detaļām. Ar katru smaržu viņa man ir iemācījusi, kā ar acīm ciet atrast mājas. Ar savu klātbūtni un balsi viņa man reizēm iemāca pacietību un iecietību. Ar savu pieskārienu viņa man ir iemācījusi to, cik forši ir ātri un viegli nomierināties un nesatraukties par lietām vai, tieši pretēji, aizšķilties kā tādai uguņojošai dzirkstelei.” Kā par mani teikts! Bet Indriķis jau man to nav teicis. Viņš taču nesaredz, ka man sirdī mūžīgais pavasaris un tāpēc man patīk 8. marts. ◆
