Esot Sunākstes pusē, noteikti apskatiet veco kapsētu blakus baznīcai, kur uzraksts uz liela, smaga Daugavas dolomīta kapakmens vēsta: “Še aprakts G. F. Stenders. Latvis. Dzim. 1714., mir. 1796. Ar savu gaspažu”.
Esot Sunākstes pusē, noteikti apskatiet veco kapsētu blakus baznīcai, kur uzraksts uz liela, smaga Daugavas dolomīta kapakmens vēsta: “Še aprakts G. F. Stenders. Latvis. Dzim. 1714., mir. 1796. Ar savu gaspažu.” Lai gan Stenderu dzimtas saknes rodamas Holandē un Latvijā viņi apmetušies 17. gadsimtā, Gothards Frīdrihs Stenders mūža nogalē savā kapakmenī licis iegravēt — latvis. Tolaik tas nozīmēja gluži to pašu, kā apliecināt, ka esi dzimtcilvēks, gandrīz vergs. Taču tā šis brīvais vācu vīrs uzsvēra, ka dievina tautu, kurai kalpoja, sludināja apgaismības idejas un izglītoja latviešu dzimtļaudis.
Gothards Frīdrihs Stenders, dēvēts par Veco Stenderu, dzimis Lašos (tagadējā Eglaine Daugavpils rajonā), mācījies Bauera privātskolā Subatē. Pēc studijām Vāczemē strādājis par mācītāju Latvijā, tad Lietuvā, Vācijā un Dānijā, bet 1766. gadā viņš atkal atgriezies mājās, Latvijā. Šoreiz uz visiem laikiem, lai 30 gadu kalpotu Sēlpils un Sunākstes draudzē.
Gudrību vairo grāmatas
Vecā Stendera darbības laikā 18. gadsimtā Latvijā valdīja dzimtbūšanas iekārta. Šis apgaismes laikmeta izcilākais vīrs centās, lai zinības gūtu arī vienkāršā tauta. Vecais Stenders nebija apveltīts ar cīnītāja dabu un nevarēja tāds būt sava amata dēļ. Arī ideja mainīt pastāvošo iekārtu tolaik būtu pārdroša, taču viņš vēlējās panākt, lai kungi pret saviem kalpu ļaudīm izturētos laipnāk, lai gādātu par viņu izglītošanu. Mūsdienās tas varbūt šķiet visai pieticīgs mērķis, bet tolaik diezgan liela uzdrīkstēšanās, kurai Sunākstes draudzes mācītājs veltīja visu savu mūžu.
Jādod tautai grāmatas — uzskatīja Vecais Stenders. Savā mūžā viņš uzrakstīja ap 30 grāmatu, pusi no tām — latviešu valodā. Lai gan viņš šajā jomā nebija iesācējs, jo tolaik latviešu literatūrai bija ap divsimt gadu, taču izmantojamā galvenokārt reliģiska rakstura lasāmviela bija tik trūcīga un nabadzīga, ka Stenders daudzās lietās bija jaunatklājējs.
Sunākstes draudzes mācītāja grāmatas uzrakstītas tiem laikiem ļoti labā un izkoptā latviešu valodā. Vecais Stenders rakstu valodu centās pēc iespējas vairāk tuvināt tautas dzīvajai valodai. Viņš visur nēsāja līdzi zīmuli un piezīmju grāmatiņu un pierakstīja visu jauno un zīmīgo, ko dzirdēja.
Vecais Stenders sarakstīja pirmās mācību grāmatas, lai varētu bērniem iemācīt lasīt — “Jauna ABC un lasīšanas mācība” (1782.), “Bildu ābice” (1787.). Pēdējā ieguva popularitāti ar savdabīgo veidojumu, tajā katram burtam veltīts pantiņš, lai bērns labāk atcerētos. Piemēram, “A” burtam veltīta divrinde:
“Āboli ir bērniem dāvāti,
Kas pie grāmatām ir mudīgi.”
Vecais Stenders ļoti labi zīmēja, “Bildu ābicei” un arī dažiem citiem izdevumiem pats sagādāja ilustrācijas, tādēļ Veco Stenderu var uzskatīt par latviešu grāmatu grafikas sācēju.
Aizlūgums “ābičniekiem”
Labajiem nodomiem un darbiem nav noilguma. Katru gadu augusta pēdējā svētdienā Sunākstes Baltajā baznīcā ar svētbrīdi, garīgās mūzikas koncertu un aizlūgumu katram “ābičniekam” godina Vecā Stendera piemiņu. Šogad viņam aprit 290, viņa vecākajam dēlam Aleksandram Johanam Stenderam, kurš vēlāk turpināja tēva darbu, 260 gadu.
Vecais Stenders gan nav kalpojis tagadējā Sunākstes Baltajā baznīcā, tā celta vēlāk. Viņš bijis mācītājs pirmajā baznīcā Viesītes teritorijā. Tā bija koka ēka, kurā Vecā Stendera vadībā notika pamatīgs remonts. 1816. gadā celtnē iespēra zibens, un tā pilnībā nodega.
Šogad augusta pēdējā svētdienā vietā, kur savulaik bija baznīca, atklāja piemiņas zīmi. Tā ir četrus kilometrus pirms Viesītes pilsētas, braucot no Sunākstes puses. Koktēlnieku brāļu Rūrānu veidotā piemiņas zīme atgādinās par vērtībām, kuras nav zudušas cauri gadsimtiem, un vēstīs nākamajām paaudzēm, ka te kādreiz bijusi vieta, kas palīdzēja latviešu tautai smagos brīžos, un visi to godāja — uzskata Viesītes pilsētas ar lauku teritoriju domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs.
“Vecais Stenders ne tikai kā koks ieaudzis Latvijas zemē, bet devis arī bagātīgus augļus,” saka mācītājs Arnis Vilemsons, kurš kalpo arī Sunākstes, Viesītes un Elkšņu draudzē.
Gadi maina cilvēkus un paaudzes, laika gaitā izbalē notikumi. Divsimt gadu nav maz, bet atmiņas par to laiku saglabātas un nodotas no paaudzes paaudzē. Izstaigājot gleznainās takas, kuras kādreiz ieminušas vairākas Stenderu dzimtas paaudzes, daudz kas atgādina bijušo.
