Pēdējā laikā manu Izabellu nevar pazīt — staigā trallinādama kā cīrulītis pavasarī. Iemesls pavisam vienkāršs — viņa kādā žurnālā izlasījusi rakstu par depresiju.
Pēdējā laikā manu Izabellu nevar pazīt — staigā trallinādama kā cīrulītis pavasarī. Iemesls pavisam vienkāršs — viņa kādā žurnālā izlasījusi rakstu par depresiju. Ja esot ļoti daudz darba un neko negriboties darīt, tā esot viena no depresijas galvenajām pazīmēm.
— Bet man taču tā ir! — aiz laimes iesaucās Izabella un nu jau otro nedēļu tēlo slimnieci. Viņa ir lepna, ka beidzot arī viņai ir kāda slimība un ne jau kaut kāda prasta, bet ar visai aristokrātisku pieskaņu. Tagad varbūt beigsies viņas skraidīšana pie visādiem ārstiem. Nevar saskaitīt, cik naudas viņa iztērējusi, veicot dažādas analīzes. Ārsta slēdziens gan vienmēr bija īss un kodolīgs — ļoti veselīgs sievišķis!
Bet tagad katru dienu man mājās ir slimniece — pārnākusi no darba, uzliek uz galvas mitru dvieli, gulšņā gultā un šķirsta “Privāto Dzīvi”. Kad izlasa kādu rakstu par miljonāru ballītēm, tā tūliņ sāk vaidēt: “Oi, laikam atkal sākas depresijas lēkme!”. Man tagad jābūt gan mierinātājam, gan viesmīlim — no rīta un vakarā kundzei jāpasniedz maltīte. Tas, ka arī man no visa šī teātra varētu sākties depresija, Izabellai, protams, prātā neienāk. Viņa ir simulante, ne depresante!
Indriķis
