Vakar 100 gadu jubileju nosvinēja jaunjelgaviete Anna Nefedova. Svētkos kundzi sveica Jaunjelgavas novada domes pārstāvji, un apsveikumu jubilāre saņēma arī no Valsts prezidenta.
“Mēs ļoti gaidījām mammītes jubileju, gribējām, lai viņa nodzīvo līdz 100 gadiem,” sagaidot sveicējus, saka jubilāres meita Lidija Purikova. Jubilāri lielajā jubilejā sveikt ieradās Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs Guntis Libeks, sociālā dienesta vadītāja Evija Elksne un Jaunjelgavas pensionāru valdes pārstāve Ināra Vilne. Jubilāre svešiniekus uztver ar vieglu smaidu, bet, šķiet, vairāk esam savu domu pasaulē. Ik pa laikam viņa meitai kaut ko pasaka. Pēc brīža viņa gan rāda, ka jāklāj galds un jācienā viesi. “Mammai torte ļoti garšo,” nosaka meita.
Sešus gadus Annas kundze nestaigā, taču pati pieceļas sēdus. Ik dienu viņai blakus ir jaunākā meita Lidija, kura aprūpē, pabaro. Lidijai šogad būs 70 gadu. Jubilāres otrai meitai ir 76, dēlam būs 78 gadi. Abas meitas ir rīdzinieces, bet dēls dzīvo turpat Jaunjelgavā. Jubilārei ir arī trīs mazbērni un trīs mazmazbērni.
Ja ir veselība —
jāstrādā!
Lidijas kundze stāsta, ka jubilāres dzimtā puse ir toreizējā Ļeņingrada. Viņa augusi 13 bērnu ģimenē, bet puse brāļu un māsu gājuši bojā kara laikā. Annas kundzi liktenis nav lutinājis. Pirmais bērniņš ģimenē esot nomiris. 1939. gadā piedzimis dēls, bet 1941. gada 18. jūnijā, dažas dienas pirms kara sākuma, ģimenē piedzima otrā meita. Māte vēl naktskreklā ar diviem maziem bērniem uz rokām aizvesta uz Jaroslavļu, kur pavadījuši kara laiku.
Annas kundzes brālis pēc kara palika Latvijā, Bauskā, un šurp atbraukusi arī māsas Annas ģimene. Vēlāk pārcēlušies uz Jaunjelgavu, un daudzus gadus Annas kundze te mitusi mazā mājiņā Jēkabpils ielā. Viņai piedāvāts dzīvoklis, bet sākumā no tā atteikusies, jo negribējusi atstāt māju. Kad tomēr ievākusies pilsētas vadības piešķirtajā labiekārtotajā dzīvoklī, vēl daudzus gadus gājusi uz “savām mājām”.
Vēl līdz 75 gadu vecumam Annas kundze strādāja par sētnieci Jaunjelgavā. “Tīrīja Jēkabpils un Rīgas ielu,” stāsta meita Lidija. “Ja citi ziemā priecājās, ka snieg sniegs, es Rīgā domāju: mammīte atkal visu nakti tīra ielas. Viņa teica: priekšnieks ies uz darbu, bet ceļš nebūs iztīrīts! Jau 65 gadu vecumā, kad mammītei sākās kaulu deformācija un viņa sāka klibot, pierunājām, lai iet no darba prom, taču viņa izārstējās un pēc gada atkal bija darbā. Mammīte uzskatīja — ja ir veselība, nedrīkst sēdēt bez darba! Vēl 92 gadu vecumā viņa ar raušanu no dārza bija jārauj ārā. Viņa sevi burtiski dzina darbā. Kad kājas vairs lāgā neklausīja, pameta uz priekšu atslēgas, lai ir spiesta tām iet pakaļ, kustēties. Nelīdzēja nekādas atrunas: nokritīsi, nemoki sevi! Mamma gāja un darīja.
Kādu vakaru, iedama ārā pēc āboliem, nokrita un salauza gūžu. Aizvedām uz slimnīcu, tur pateica, ka mammīte labi ja mēnesi nodzīvos. Mājās sākumā viņa nespēja nogulēt, dusmojās, bet izķepurojāmies un mammīte dzīvo. Pirms diviem gadiem izslimoja plaušu karsoni, taču arī tad tika visam pāri. Lai gan viņa slikti dzird un jālieto dzirdes aparāts, pirms pāris gadiem vēl viņa dziedāja, sarunājāmies, bet tagad esam palikušas bez aparāta.”
Patstāvīgā mammīte
“Mammīte allaž bijusi ļoti patstāvīga,” nosaka meita. “Kad viņai ko nopirkām, allaž teica, ka sakrās un atdos. Nevaram ļoti daudz, bet visu viņai nodrošinām. Dzīvojam normāli.”
Lidijas kundze saka: kad mamma bijusi kopjama, daudzi teikuši, lai ievieto pansionātā. “Kā es varu savu mammīti atdot?” saka meita. “Kā pati varēšu naktī gulēt, ja nezināšu, kas ar viņu notiek? Mamma mūs taču nekad nav atstājusi. Atbraucām ciemos, viņa uzklāj mums guļvietas un pati guļ uz grīdas. Labāko gabaliņu mums, bērniem, vienmēr atdevusi. Par kādu aprūpes iestādi gan var būt runa! Man tas pat prātā neienāca. Jā, viņa man tagad ir kā zīdainis, kurš jāpabaro, jāsamīļo, bet tā taču ir mana mammīte…”
Pēdējo divu gadu laikā viņa esot ļoti rāma, mierīga, bet reizēm nesaprot, kas jādara. “Ielieku roku ūdenī un rādu, ka jāmazgā seja,” stāsta meita.
Labi gēni
Kad jautāju, vai tik ilgam mūžam ir kāda recepte, Lidijas kundze bilst: “Mamma vienmēr ir strādājusi, kustējusies un sev atlaides nav devusi pat tad, kad bijis ļoti grūti.” Viņa piebilst, ka varbūt kāda nozīme ir arī gēniem — vecmāmiņa, jubilāres mamma, nodzīvojusi līdz 92 gadu vecumam.
Svētku dienā pie viņas ieskrien arī draudzene, samīļo, un tajā mirklī jubilāre silti pasmaida un noglāsta viņas roku. Pazīst. Īpašs miers strāvo no vecās kundzes, un jāatzīst, ka savos simts viņa izskatās neparasti labi!
***
Jaunjelgavas novadā septiņu gadu laikā Anna Nefedova ir trešā jubilāre, kura nosvinējusi simts gadu jubileju — atminas Evija Elksne. Šajos gados apaļo jubileju svinējis arī kāds vīrs Jaunjelgavā un kundze Sunākstē. ◆
Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa apsveikums
Jūsu mūžs ir godājams un apbrīnas vērts, tas mērāms gadsimta garumā, caurvijot Latvijas Republikas dibināšanu un iezīmējot tuvojošos valsts simtgadi. Tāpat kā Latvija arī Jūs esat piedzīvojusi dažādus neaizmirstamus notikumus. Jūsu dzīvē ir bijusi nepieciešama liela uzdrīkstēšanās, drosme un neatlaidība. Jūsu unikālā pieredze, atmiņas un devums ir visas mūsu tautas bagātība.
Šajā skaistajā jubilejā vēlu Jums daudz baltu dieniņu, stipru veselību un lepnumu par mūžā paveikto! Lai arī turpmāk katrā dzīves dienā staro prieks, pavada gaišas domas un atbalsts no tuviem un mīļiem cilvēkiem!
