Šodien aprit simts gadu, kopš daudzviet pasaulē svin Starptautisko sieviešu dienu. Par tās aizsācēju uzskata vācieti Klāru Cetkinu, kura kaismīgi aizstāvēja ideju par sieviešu vienlīdzību. Pirmsākumos to atzīmēja pārmaiņus te 19., te 12. martā un citos datumos, bet palēnām par īpašo dienu izvēlējās 8. martu.
Sieviešu dienas burvība ir cilvēciskās emocijas, kas uz brīdi liek aizmirst apstākļus, no kuriem esam atkarīgi ikdienā. Protams, tā, kā Sieviešu dienu atzīmēja astoņdesmitajos gados, to nesvin un droši vien arī nesvinēs. Taču ir jauki, ja vīrieši atceras un, dāvinot ziedus, godina sievietes kādā īpašā dienā neatkarīgi no tā, vai viņas ir mātes, sievas vai draudzenes. Kāda aptauja gan liecina, ka šogad Sieviešu dienu atzīmēs mazāk iedzīvotāju, taču daudzi šiem svētkiem plāno tērēt pat vairāk nekā pērn.
Prioritārā sievietei vienmēr ir bijusi mātes loma. Taču, pasliktinoties dzīves līmenim, pēdējos gados demogrāfiskā situācija īpaši nelabvēlīga bijusi tieši Latvijā, kur piecos gados iedzīvotāju skaits samazinājies par vairāk kā 100 tūkstošiem. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka dzimstība joprojām turpina strauji sarukt, un vismaz 30% aptaujāto atzinuši, ka ģimenes pieaugumu pagaidām neplāno. Labvēlīgos apstākļos vēlamo bērnu skaits Latvijas ģimenēs būtu divi līdz trīs, ar to pietiktu, lai nācija atjaunotos, taču pērn piedzima tikai 19 220 — par 2457 mazāk nekā 2009. gadā. Turklāt pērn reģistrētais dzimstības koeficients — 1,15 — esot pārāk tuvu Ginesa rekordu grāmatā ierakstītajam pasaulē zemākajam 1,13, ko 1997. gadā reģistrēja Latvijā. Tas nenozīmē, ka vecāki ir egoisti, bet gan parāda, ka viņi izjūt atbildību, vai bērnus maz spēs pabarot. Taču tā vietā, lai domātu par dzimstības veicināšanu, kāda Labklājības ministrijas darbiniece norādījusi, ka šobrīd tas būtu valstiski bezatbildīgi. Kad tad to veicināt, ja ne tagad? Vai tad, kad lielākā daļa gados jauno iedzīvotāju būs aizbraukuši un te paliks vien seniori?
Zemā dzimstība ir iedzīvotāju atbilde uz valdības politiku nodokļu un pabalstu jomā. Ģimeņu pieauguma šķēršļi ir sarežģītā finansiālā situācija, nedrošība par nākotni, nepietiekamais valsts atbalsts un nepiemērotie sadzīves apstākļi. Vecāki izvēlas laist bērniņus pasaulē ne jau pienākuma pēc, bet tāpēc, ka to patiešām vēlas. Ja valstīs ekonomiskā situācija būtu labvēlīga, tad teju katrā ģimenē augtu vismaz trīs atvases, kas māti godinātu ne tikai Māmiņdienā, bet kopā ar tēviem sveiktu arī Starptautiskajā sieviešu dienā.
