Vai mūsu vidū ir daudz cilvēku, kuriem tiek veltīts dievkalpojums? Šādus cilvēkus līdz šim nepazinu, bet vienā tādā svētku dievkalpojumā šonedēļ piedalījos — tas bija veltīts koknesietes Almas Ozolas 100. jubilejai un notika Kokneses evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tajā piedalījās arī pati jubilāre un prāvs apsveicēju pulks.
“Koknesē kalpoju jau 25 gadus, un Alma ik svētdienu nāca uz baznīcu no “Rožleju” mājām, kas ir vairāku kilometru attālumā,” stāsta mācītājs Valdis Baltruks. “Tikai pēdējos gadus Alma ir ratiņkrēslā un vairs nevar atnākt, dzīvo sociālā dzīvokļa istabiņā Kokneses centrā, bet esmu pie viņas tur bijis un pasniedzis Svēto vakarēdienu.”
Kad skan dievnama zvani, daudzi ir tīrumā
Baznīcas soli gar galvenā celiņa malām bija īpaši izpušķoti ar ziediem, bet solos katrs varēja paņemt dievkalpojuma norises lapiņas. Titullapā — koku aleja, mirdzoša rudens lapu zeltā, un ceļš alejas vidū kā dzīves gājuma simbols. Citētie vārdi no Bībeles — “Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu dzīvības kroni” — bija saistīti ar mācītāja Valda Baltruka sprediķi. Viņš citēja fragmentu no Lūkas evaņģēlija, kurā stāstīts par kāda cilvēka gatavoto lielo mielastu, taču ielūgtie viesi neieradās. Viens sacīja, ka nopircis tīrumu un jāiet to apskatīt. Otrs bija nopircis vēršus un gāja viņus aplūkot, bet trešais aizbildinājās ar tikko apņemto sievu. “Daudzi šodien kalpo tīrumā tajā brīdī, kad skan baznīcas zvani,” sacīja Valdis Baltruks. “Mēs bieži redzam tikai zemi, bet neievērojam debesis. Taču, ja nebūs saules gaismas, nekas neizaugs. Sakām: “Lai tev vieglas smiltis!”, bet vajadzētu teikt: “Lai tev atveras debesis!” Dzīvnieks pagriež galvu uz saimnieka pusi, pazīst to, kas viņu baro, bet vai mēs pazīstam to, kurš mūs baro? Sievas apņemšana daudziem šķiet gaišākā mūža diena, tomēr, kad sapratīsim, kur jāiet un jāmeklē patiesības gaisma, var izrādīties, ka durvis būs aizslēgtas. Šīsdienas jubilāre ir izdzirdējusi aicinājumu iet pie svētku galda un darījusi to visu mūžu. Ticība ir paļāvība uz Dievu. Mazs bērns turas pie mātes rokas un paļaujas uz viņu, līdzīgi cilvēks turas pie Dieva rokas.”
Pie dievgalda ratiņkrēslā
Jautāts, cik liela ir Almas ticība, Valdis Baltruks saka: “Nav termometra, ar ko viņas ticību izmērīt. Mīlestības mērvienība ir spēja piedot, bet ticības mērvienību es nezinu. Ticība stāv pāri visam.”
Alma allaž ir skaitījusi rīta un vakara lūgšanu, apmeklējusi baznīcu, un arī šoreiz, 100. dzimšanas dienā, viņa, būdama ratiņkrēslā, ar citu palīdzību devās pie grēksūdzes, saņēma Svēto vakarēdienu, bet pēc dievkalpojuma — daudz ziedu un sirsnīgu laba vēlējumu no draudzes locekļiem, draugiem, Kokneses novada domes priekšsēdētāja Daiņa Vingra, sociālā dienesta pārstāvēm un citiem svinību dalībniekiem. Zīmīgas ir Daiņa Vingra citētās dzejas rindas: “Es tevi tencinu par zemes mūžu…”.
Pēc tam visi baudīja kliņģeri, kas bija izcepts skaitļa “100” formā, un svinību dalībnieki jubilārei dziedāja viņas iemīļotās dziesmas.
Optimistiska un labestīga
Valdis Baltruks sprediķa laikā arī stāstīja par jubilāres dzīvi. Viņa ir dzimusi 1913. gada 3. septembrī Daugavpils pusē. Pabeigusi četras klases, daudz strādājusi pie dažādiem saimniekiem, ganot lopus un veicot citus darbus. Daugavas krastā viņa jāvārdu teica dzīvesdraugam Jānim Ozolam. Vēlāk dzīves ceļš atveda uz Koknesi, “Rožleju” mājām. Strādājusi kolhozā, ceļu darbos, Kokneses dārzniecībā, Aizkraukles slimnīcā par sanitāri.
Jubilāres 100. dzimšanas dienā apsveikumu bija atsūtījis Valsts prezidents Andris Bērziņš.
“Lai gan Almītei ir bijis grūts mūžs, zaudēti abi dēli, bet radinieku nav, viņa vienmēr ir bijusi optimistiska, smaidīga, labestīga, nekad no viņas neesmu dzirdējusi neko sliktu par citiem cilvēkiem, nekad viņa nav žēlojusies par grūto mūžu, bet ir priecājusies par dzīvi,” saka sociālās palīdzības organizatore Kokneses pagastā Janīna Zune. “Pārcelties no “Rožleju” mājām uz sociālo dzīvokli viņa negribēja, tomēr pierada, bija tuvāk arī baznīca — kamēr vien varēja, viņa turp gāja pati. Tagad Almīti kopj aprūpētāja, jo pēdējos gadus viņa ir ratiņkrēslā, staigāt nevar. Pasliktinājusies redze, šis tas aizmirstas, bet, kad runājam un atgādinām, arī viņa atceras. Pēc jubilejas svinībām Almīte jutās labi, lai gan bija sagurusi. Ziedu klēpjus salikām vāzēs viņas istabiņā. Gribam viņu iekārtot Iršu pansijā, tur būtu labāka aprūpe, bet Almīte neparko tam nepiekrīt, veciem cilvēkiem pansionāti un pansijas saistās ar nabagmāju, lai gan mūsdienās tā nav.”
