“Te nu mēs, Pāvul, kā sacīt jāsaka, tiekamies,” platu smaidu sejā teica Ķencis. “Cerams, šoreiz goda mielastā klāsies labāk nekā mūsu tālajiem senčiem pie mērnieka cienīgtēva.”
“Izskatās, brāl, ka esam nokavējuši. Skat, autobusa pieturā mētājas tukšās alus skārdenes. Laikam svinējuši priekšlaicīgi. Velti esam mērojuši tālu ceļu no Slātavas un Čangalienas,” sadrūma Pāvuls.
“Tu runā šķērsām! Kurš gadsimta mielastā liks galdā tik prastus dzērienus? Kā sacīt jāsaka, tur būs dzērieni no labākajiem Eiropas pagrabiem, jo pati ES apmaksā šo balli,” sajūsmu pauda Ķencis.
“Nestāsti pasakas! Kāds sakars Eiropai ar enerģētiķu pilsētu, lai tā sponsorētu simtgades mielastu? Tev pat deguns melojot kļuvis vēl plānāks!” meta izaicinājumu Pāvuls.
“Ko var gaidīt no nejēgas pušelnieka? Melns uz balta rakstīts, ka Eiropa viesu uzņemšanai ziedojusi 25 tūkstošus eiro. Vari iedomāties grandiozāku rautu?” triumfēja Ķencis.
“Laikam esmu pārklausījies — es, pensionārs, tādu naudu saņemšu desmit gados, bet mana vecā brūte Līzbete, kura mēnesī saņem 70 eiriku, tādu “piķi” neredzēs mūža garumā. Kā smejies, tādā mielastā pat putna piena netrūks,” aizsapņojās Pāvuls.
“Tur būšot kaviārs, paipalu akniņas, lakstīgalu mēlītes, varžu kājiņas, kraukšķīgi eksotiski zirnekļi, bet jaunības uzturēšanai un saglabāšanai pasniegšot dīķmalas koku grauzēju bebru dziedzeru uzlējumu. Simts dienas pirms simtgades sveša nauda jātērē ar vērienu, lai pasaule redz, cik lepni dzīvojam,” priecājās Ķencis.
“No “mērnieku laikiem” līdz šim nekas nav mainījies — vienkāršos ļautiņus pie kungu galda neaicina. Tur būšot viesi no septiņām svešām zemēm. Viņi pilsētas vadību ielūgs atbildes vizītē. Padomā, cik valstu par nodokļu maksātāju naudu var apceļot, to saucot par pieredzes apmaiņu,” teica Pāvuls.
“Kā sacīt jāsaka, iespējams, tev taisnība, bet cerību sēdēt pie bagāta galda glaunā kompānijā neatmetu,” nerimās Ķencis.
Sarunā ieklausījās
Severīns
